Armens Džigarhanjans
Armens Džigarhanjans (armēņu: Արմեն Ջիգարխանյան, krievu: Армен Джигарханян; dzimis 1935. gada 3. oktobrī Erevānā, miris 2020. gada 14. novembrī Maskavā) bija padomju, armēņu un Krievijas aktieris.
| Armens Džigarhanjans armēņu: Արմեն Ջիգարխանյան krievu: Армен Джигарханян | |
|---|---|
.jpg) | |
| Dzimis |
1935. gada 3. oktobrī Erevāna, Armēnijas PSR, Aizkaukāza PFSR, PSRS (tagad  Armēnija) |
| Miris |
2020. gada 14. novembrī (85 gadu vecumā) Maskava, Krievija |
| Nodarbošanās |
aktieris teātra pedagogs teātra režisors un direktors |
| Darbības gadi | 1955–2020 |
| Dzīvesbiedre |
|
| Bērni |
|
| Paraksts |
 |
Plaši pazīstams ar lomām padomju filmās un seriālos "Nenotveramo jaunie piedzīvojumi" (Новые приключения неуловимых, 1968), "Krievijas impērijas kronis jeb Atkal nenotveramie" (Корона Российской империи, или Снова неуловимые, 1971), "Sveicināti, esmu jūsu tante" (1975), "Tikšanās vietu mainīt nedrīkst" (1979), "Teherāna 43" (1981), "Zero pilsēta" (1988), "Pase" (1990). Tēlojis lomas vairāk nekā 250 filmās un televīzijas seriālos, kļūstot par vienu no slavenākajiem krievu-armēņu aktieriem.
Džigarhanjans bija teātra aktieris Armēnijā, vēlāk strādāja Maskavas valsts teātrī Ленком (1967—1969) un Maskavas Majakovska teātrī (1969—1996). Teātra mākslas pedagogs Gerasimova vārdā nosauktajā Viskrievijas Valsts kinematogrāfijas institūtā (ВГИК). Bija viens no Armena Džigarhanjana Maskavas drāmas teātra dibinātājiem, teātra prezidents un mākslinieciskais vadītājs (1996—2020).
Biogrāfija
labot šo sadaļuArmēnijas dzīves posms
labot šo sadaļuDzimis 1935. gada 3. oktobrī Erevānā. Viņa vectēvs no tēva puses bija no Tiflisas armēņu ģimenes. Arī māte bija armēniete. Armens pabeidza krievvalodīgo vidusskolu.
1955. gadā Džigarhanjans iestājās Erevānas teātra un mākslas institūtā (absolvēja 1958. gadā). Skatuves darbību uzsāka jau pirmā kursa laikā, piedaloties Erevānas Krievu drāmas teātra izrādēs. Džigarhanjans šajā teātrī strādāja 10 gadus. Šajā laikā viņš nospēlēja apmēram 30 lomas. No 1955. gadā sāka spēlēt arī nelielas lomas filmās. Pirmā lielākā loma bija filmā Обвал (1960). Kļuva pazīstams ar lomu filmā Здравствуй, это я! (1966).[2]
Darbs Maskavā
labot šo sadaļu1967. gadā Džigarhanjans pārcēlās uz Maskavu. Sāka strādāt Maskavas valsts teātrī Ленком. 1969. gadā pārgāja darbā uz Maskavas Majakovska teātri, kur strādāja līdz 1996. gadam, pārsvarā tēlojot vadošās lomas.
No 1989. līdz 1997. gadam Džigarhanjans bija teātra mākslas pedagogs Gerasimova vārdā nosauktajā Viskrievijas Valsts kinematogrāfijas institūtā (ВГИК). 1990. gadu vidū Džigarhanjans izlēma dibināt savu teātri, piesaistot savus studentus. 1996. gadā viņš nodibināja Armena Džigarhanjana Maskavas drāmas teātri, kuru vadīja līdz 2020. gadam. Vienlaikus viņš arī tēloja nozīmīgas lomas Maskavas valsts teātrī Ленком.[2] 2015. gadā ieguvis teātra prēmiju "Zelta maska" par izcilu ieguldījumu teātra mākslas attīstībā.
1970. gados Džigarhanjans kļuva pazīstams arī ar savām lomām kino un televīzijā. Viņš piedalījās Edmonda Keosajana filmās "Nenotveramo jaunie piedzīvojumi" (Новые приключения неуловимых, 1968), "Krievijas impērijas kronis jeb Atkal nenotveramie" (Корона Российской империи, или Снова неуловимые, 1971), kas Padomju Savienībā bija ļoti populāras. Džigarhanjans tēloja Keosojana filmā "Vīrieši" (Tghamardik, 1973), kas kļuva par vienu no nozīmīgākajām armēņu filmām, kuras varoņiem par godu Erevānas centrā ir pat uzstādīts piemineklis.[3]
Džigarhanjans piedalījās visdažādāko žanru filmās. Slavenajā televīzijas seriālā "Tikšanās vietu mainīt nedrīkst" (1979) viņš attēloja noziedznieku bandas "Melnais kaķis" vadoni kupraino Karpu, kļūdams atpazīstams visā valstī. Padomju-Francijas kopražojuma filmā "Teherāna 43" (1981) viņš tēloja vienu no galvenajām lomām. Piedalījies filmās "Zero pilsēta" (1988), "Pase" (1990), На Дерибасовской хорошая погода, или На Брайтон-Бич опять идут дожди (1992) un daudzās citās. Par otrā plāna lomu Karena Šahnazarova filmā Исчезнувшая империя (2008) ieguva Krievijas balvu "Zelta ērglis". Savas karjeras laikā tēlojis vairāk nekā 250 filmās un televīzijas seriālos.
Pēdējos dzīves gados Džigarhanjans cieta no veselības problēmām, vairākkārt nonāca slimnīcā, pārcieta sirdstrieku. Mira 2020. gada 14. novembrī. Nāves iemesls bija sirds apstāšanās nieru mazspējas un citu hronisku slimību dēļ.[4]
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Krievijas PFSR Tautas skatuves mākslinieks (1973)
- Armēmijas PSR Tautas skatuves mākslinieks (1977)
- PSRS Tautas skatuves mākslinieks (1985)
- Divu Armēmijas PSR Valsts prēmiju laureāts (1975, 1979)
- Kinobalva "Zelta ērglis" (2008)
- Teātra prēmija "Zelta maska" (2001, 2015)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Тайная жена Джигарханяна». eg.ru.
- ↑ 2,0 2,1 «Армен Борисович Джигарханян». Энциклопедия «Кругосвет».
- ↑ «Yerevan: "Men" Statue». armenianheritage.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 6. aprīlī.
- ↑ «Друзья Джигарханяна рассказали о причине смерти актера». RIA Novosti. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 14. novembrī. Skatīts: 2022. gada 1. maijā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Armens Džigarhanjans.
- IMDb profils (angliski)
- AllMovie profils (angliski)
- Armena Džigarhanjana Maskavas drāmas teātris Arhivēts 2020. gada 15. novembrī, Wayback Machine vietnē. Teātra mājaslapa (krieviski)
- «Армен Джигарханян. Там, где мне хорошо». Документальный фильм 1tv.ru
- Народный артист СССР Армен Джигарханян Радио Свобода