Alesandro Dzanardi

Alesandro Dzanardi (itāļu: Alessandro Zanardi; dzimis 1966. gada 23. oktobrī) ir Itālijas autosacīkšu braucējs un para riteņbraucējs. Savas autosacīkšu karjeras laikā Dzanardi piedalījās Formula 1 pasaules čempionātā un CART čempionātā, kurā viņš 1997. un 1998. gadā kļuva par čempionu. Dzanardi zaudēja abas kājas sacīkšu negadījumā 2001. gadā. Kopš tā laika viņš atgriezās autosportā un sāka nodarboties ar para riteņbraukšanu. Dzanardi 2012. un 2016. gada Paraolimpiskajās spēlēs izcīnīja četras zelta un divas sudraba medaļas para riteņbraukšanā.

Alesandro Dzanardi
Alessandro Zanardi
Alesandro Dzanardi 2007. gadā
Personas dati
Dzimis 1966. gada 23. oktobrī (53 gadi)
Valsts karogs: Itālija Boloņa, Itālija
Pārstāvētā valsts Karogs: Itālija Itālija
Formula 1 karjera
Sezonas 1991—1994; 1999
Sacīkstes 44 (41 starts)
Čempiona tituli 0
Uzvaras posmos 0
Pjedestāli posmos 0
Pole position 0
Ātrākie apļi 0
Pirmās sacīkstes 1991. gada Spānijas Grand Prix
Pēdējās sacīkstes 1999. gada Japānas Grand Prix

Dzīves sākumsLabot

Alesandro Dzanardi piedzima 1966. gada 23. oktobrī Boloņā Dino un Annas Dzanardi ģimenē. Viņa ģimene pārcēlās uz Kastelmadžores pilsētu Boloņas apkārtnē, kad viņam bija četri gadi.[1] Viņa māsa Kristina, kura 1979. gadā gāja bojā autoavārijā, bija daudzsološa peldētāja.[2]

Dzanardi sāka nodarboties ar kartingu 13 gadu vecumā. Viņš uzbūvēja savu kartingu no atkritumu urnas riteņiem un caurulēm, ko tēvs lietoja darbā. 1988. gadā viņš sāka piedalīties Itālijas Formula 3 čempionātā, un viņa labākais rezultāts bija 5. vieta. 1989. gadā viņš divreiz sāka sacensības no pirmās starta vietas un trīsreiz kāpa uz goda pjedestāla, par spīti tam, ka viņa komanda sāka lietot bezsvina degvielu, kas samazināja dzinēja jaudu.[3] 1991. gadā viņš sāka piedalīties starptautiskajā Formula 3000 čempionātā Il Barone Rampante komandas sastāvā. Par spīti tam, ka gan Dzanardi, gan Il Barone Rampante tā bija pirmā pilnā sezona čempionātā, viņš uzvarēja savās pirmajās sacensībās. Dzanardi uzvarēja vēl divos tā gada posmos, un čempionāta kopvērtējumā ierindojās otrajā vietā.[4]

Autosporta karjeraLabot

1991. gada nogalē Dzanardi debitēja Formula 1 pasaules čempionātā, Jordan komandā pēdējos trijos sezonas posmos nomainot Robertu Morenu. Viņš divos no trim posmiem finišēja 9. vietā, un līgums ar viņu netika pagarināts. 1992. gadā viņš aizvadīja trīs sacensības Minardi komandā, aizvietojot savainoto Kristianu Fitipaldi. Viņš starpsezonā aizvadīja testu braucienus Benetton komandā, bet 1993. gadā viņu nolīga Lotus komanda, lai aizvadītu pilnu Formula 1 sezonu. Brazīlijas Grand Prix viņš izcīnīja savas Formula 1 karjeras vienīgo punktu. Viņš guva traumu ceļu satiksmes negadījumā, kad vecs autobraucējs notrieca viņa divriteni un pārbrauca pāri viņa kreisajai pēdai. Par spīti lauztiem kauliem, viņš turpināja piedalīties sacensībās. Viņam sezona bija jāpārtrauc priekšlaicīgi, jo Beļģijas Grand Prix treniņbraucienos viņš guva smadzeņu satricinājumu.[3]

Dzanardi turpināja strādāt Lotus kā testu pilots,[5] bet sacensībās atgriezās 1994. gada piektajā posmā (Spānijas Grand Prix), nomainot savainoto Pedru Lami. Lotus finanšu grūtību dēļ komanda nebija konkurētspējīga, un divās sacensībās Dzanardi aizvietoja Filips Ādamss, kurš par šo iespēju maksāja komandai naudu.[3] Pēc 1994. gada sezonas beigām Lotus pārtrauca darbību.

1995. gadā Dzanardi mēģināja uzsākt dalību Indy Car (vēlāk pārsaukts par CART) čempionātā. Viņš uzskatīja, ka viņam būs viegli atrast vietu viņa Formula 1 pieredzes dēļ, taču neviena komanda nebija ieinteresēta. Šasiju būvētāja Reynard Motorsport komercdirektors Riks Gorns (angļu: Rick Gorne) panāca, ka Dzanardi tiek dota iespēja sevi pierādīt testa braucienā Chip Ganassi Racing komandā. 1995. gada oktobrī Dzanardi un Ganassi komanda noslēdza līgumu. Komandas sacīkšu inženieris Mo Nanns (angļu: Mo Nunn) bija pret to, jo uzskatīja, ka itāļu braucēji ir pārāk bieži pieļauj kļūdas.[3]

Dzanardi strauji guva panākumus, un jau savas otrās Indy Car sacensības sāka no pirmās starta vietas. Viņš uzvarēja trijās sacīkstēs un čempionāta kopvērtējumā ierindojās trešajā vietā, aiz sava komandas biedra Džimija Vasera un Maikla Andreti. Andreti un Dzanardi bija vienāds punktu skaits, taču Andreti kopvērtējumā ierindojās augstāk, jo viņam bija par divām uzvarām vairāk. Dzanardi tika atzīts par gada debitantu.[6] 1997. gadā viņš uzlaboja savu sniegumu un uzvarēja piecos no 17 tā gada posmiem, tā izcīnot savu pirmo CART čempiona titulu. Nākamajā sezonā Dzanardi bija vēl pārliecinošāks, izcīnot savu otro CART čempiona titulu ar septiņām uzvarām un 15 goda pjedestāliem 19 posmos.[3] Dzanardi pēc uzvarām mēdza strauji griezt savu mašīnu nelielā aplī, tā atstājot apļveida riepu nospiedumus uz asfalta. Šāda uzvaras svinēšanas metode, iesaukta par «virtuļiem» (angļu: doughnuts), kļuva populāra visā ASV.[3]

Dzanardi panākumi CART piesaistīja Formula 1 komandu uzmanību: 1997. gadā viņš Williams komandas vadītājam Frenkam Viljamsam pateica, ka ir gatavs runāt par līgumu, un 1998. gada jūlijā viņi noslēdza vienošanos uz nākamajiem trim gadiem.[7] Dzanardi saņēma piedāvājumus arī no British American Racing un Honda.[8] Visā 1999. gada sezonā Dzanardi ne reizi neizcīnīja punktus, kamēr viņa komandas biedrs Ralfs Šūmahers vairākkārt kāpa uz goda pjedestāla un sezonas kopvērtējumā ierindojās sestajā vietā. Viņš pats kā iemeslu savam vājajam sniegumam minēja to, ka nespēja pielāgoties rievotajām riepām, kuras Formula 1 čempionātā sāka lietot 1998. gadā.[9] Gada beigās Williams samaksāja Dzanardi aptuveni 4 miljonus ASV dolāru, lai lauztu līgumu.[3]

2000. gadā Dzanardi mēģināja atgriezties CART čempionātā, un jūlijā piedalījās testa braucienos Mo Nanna jaunajā komandā Mo Nunn Racing. Viņš noslēdza līgumu par dalību CART šīs komandas sastāvā 2001. gadā. Dzanardi atgriežoties neguva tik lielus panākumus kā kādreiz, un viņa labākais rezultāts bija 4. vieta Toronto posmā. American Memorial sacensību laikā EuroSpeedway Lausitz trasē 15. septembrī Dzanardi cīnījās par uzvaru, taču pēc sava pēdējā plānotā boksu apmeklējuma zaudēja vadību pār savu mašīnu un nonāca uz trases citu braucēju ceļā. Alekss Taljāni lielā ātrumā ietriecās Dzanardi mašīnas sānā, noraujot tās priekšpusi.[10] Dzanardi negadījumā zaudēja abas kājas (vienu līdz augšstilbam un otru līdz celim) un gandrīz 75 procentus asiņu. Viņa dzīvību izglāba tūlītēja medicīniska iejaukšanās. Trīs stundu garā operācijā tika amputētas tālākas viņa kāju daļas, lai varētu iztīrīt un noslēgt brūces.[11] Negadījumā Dzanardi guva arī smadzeņu satricinājumu un salauza iegurni.[12]

Pēc negadījuma Dzanardi uzsāka rehabilitāciju un sāka lietot kāju protēzes.[2][11] 2003. gadā, kad Champ Car (bijušais CART) čempionāts atgriezās EuroSpeedway Lausitz, Dzanardi īpaši pielāgotā sacīkšu auto aizvadīja 13 apļus, ko viņš avārijas dēļ nevarēja pabeigt. Viņa ātrākais aplis būtu viņam ļāvis uzsākt sacensības no piektās starta vietas.[13] Tajā pašā gadā viņš piedalījās ETCC (European Touring Car Championship) posmā Moncā, un izcīnīja 7. vietu.[14] No 2004. līdz 2009. gadam Dzanardi bija pilna laika braucējs ETCC (vēlāk — WTCC) pārstāvot BMW rūpnīcas komandu, un izcīnīja vairākas uzvaras. 2006. gada novembrī viņš piedalījās BMW Sauber komandas testa braucienā ar īpaši pielāgotu Formula 1 mašīnu.[15] Pēc aiziešanas no WTCC Dzanardi turpināja piedalīties BMW komandu sastāvā dažādās sacensībās, tostarp, Blancpain Sprint Series, Deutsche Tourenwagen Masters (DTM) un Deitonas 24 stundu sacensībās.

Paraolimpiskie sporta veidiLabot

Pēc kāju zaudēšanas Dzanardi sāka nodarboties ar para riteņbraukšanu. 2007. gadā viņš piedalījās Ņujorkas maratonā, kur, gatavojoties tikai četras nedēļas, izcīnīja 4. vietu savā kategorijā.[16] Kopš tā laika viņš sāka nopietni nodarboties ar para riteņbraukšanu, un 2009. gadā piedalījās pasaules čempionātā. Dzanardi izcīnīja uzvaras vairāku maratonu para riteņbraukšanas konkurencē, tai skaitā Ņujorkas maratonā 2011. gadā.[17]

2012. gada septembrī Dzanardi izcīnīja divas zelta medaļas Paraolimpiskajās spēlēs Londonā. Viņš tās izcīnīja gan grupas braucienā, gan individuālajā braucienā vīriešu H4 klasē. Dzanardi izcīnīja arī sudraba medaļu jauktajā stafetē Itālijas komandas sastāvā.[18] 2014. gadā viņš piedalījās Ironman triatlona pasaules čempionātā, sasniedzot finišu pēc 9 stundām, 47 minūtēm un 14 sekundēm.[19] Dzanardi piedalījās arī Rio Paraolimpiskajās spēlēs 2016. gadā, kur izcīnīja zelta medaļu jauktajā stafetē un vīriešu H5 individuālajā braucienā, kā arī sudraba medaļu vīriešu H5 grupas braucienā.[18]

2020. gada 19. jūnijā Dzanardi bija iesaistīts ceļu satiksmes negadījumā, piedaloties Obiettivo tricolore para riteņbraukšanas sacensībās Itālijā.[20] Pēc Gazzetta dello Sport teiktā, Dzanardi brauca lejup pa kalnu, zaudēja vadību pār savu ar roku vadāmo velosipēdu un ietriecās pretimbraucošā kravas mašīnā. Dzanardi negadījumā guva smagu galvas traumu.[21]

AtsaucesLabot

  1. Alex Zanardi. Alex Zanardi: My Story (angliski). City : Haynes Publishing, 2004. 13. lpp. ISBN 1-84425-108-X.
  2. 2,0 2,1 William Nack. «After the Miracle Having Barely Survived a Horrific Crash in Which He Lost Both Legs, Alex Zanardi Is Attacking Rehab with the Same Passion and Purpose That Made Him a Racing Champion (angliski)». Sports Illustrated, 2002. gada 15. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 21. jūnijā.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 «Alessandro Zanardi Biography (angliski)». f1rejects.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 2. decembrī.
  4. «Alessandro Zanardi (angliski)». Motor Sport. Skatīts: 2020. gada 21. jūnijā.
  5. «Zanardi to return; Motor Racing (angliski)». The Times. 1993. gada 10. decembrī. 46. lpp. Skatīts: 2020. gada 21. jūnijā – caur Gale Academic OneFile.
  6. Adam Cooper. «Alex Zanardi's doctor gives update on condition following surgery». Autosport, 2020. gada 20. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 22. jūnijā.
  7. «Williams confirms Zanardi and Schumacher (angliski)». grandprix.com. 1998. gada 28. septembrī. Skatīts: 2020. gada 26. jūnijā.
  8. «Zanardi and Williams (angliski)». grandprix.com. 1998. gada 13. jūlijā. Skatīts: 2020. gada 26. jūnijā.
  9. Maurice Hamilton. Williams: The Legendary Story of Frank Williams and His F1 Team in Their Own Words (angliski). Ebury Press, 2010. 299—300. lpp. ISBN 978-0091932671.
  10. Tom Cary. «Alex Zanardi puts life-threatening Champ Car crash behind him to go for gold in hand cycling at London 2012 (angliski)». The Telegraph, 2012. gada 23. decembrī.
  11. 11,0 11,1 William Nack. «Zanardi the brave (angliski)». The Guardian, 2002. gada 4. augustā. Skatīts: 2015. gada 28. augustā.
  12. «Zanardi loses both legs in crash (angliski)». CNN Sports Illustrated. Associated Press. 2001. gada 15. septembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 18. februārī. Skatīts: 2009. gada 12. septembrī.
  13. «Zanardi's Final 13 Laps». Championship Auto Racing Teams. 2003. gada 11. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2003. gada 10. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 21. jūnijā.
  14. "In control: Alex Zanardi's successful return to racing". Motor Trend 56 (6): 8A. 2004. gada jūnijā.
  15. «Driver who lost both legs returns to F1». carsnaps.com. 2006. gada 29. novembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 6. janvārī. Skatīts: 2008. gada 6. martā.
  16. «Zanardi 4th in N.Y.C. marathon (angliski)». The Sports Network. 2007. gada 5. novembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 10. janvārī. Skatīts: 2008. gada 6. martā.
  17. Marshall Pruett. «Zanardi Wins Class At New York Marathon (angliski)». speed.com, 2011. gada 6. novembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 7. novembrī.
  18. 18,0 18,1 «Alex Zanardi (angliski)». Paralympics. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 14. februārī. Skatīts: 2015. gada 28. augustā.
  19. «Zanardi ticks off another milestone in Ironman Triathlon (angliski)». Racer Magazine. 2014. gada 12. oktobrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 16. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 26. jūnijā.
  20. «Alex Zanardi travolto in handbike: è gravissimo. Terminato l'intervento, è in terapia intensiva (itāliski)». La Repubblica. 2020. gada 19. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 21. jūnijā.
  21. «Zanardi contro un camion con la handbike. “Operato alla testa, è in terapia intensiva e resta gravissimo” (itāliski)». La Gazzetta dello Sport. 2020. gada 19. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 21. jūnijā.

Ārējās saitesLabot