Aleksandrs Birznieks (diplomāts)

Aleksandrs Heinrihs Birznieks (1882—1951) bija latviešu skolotājs un diplomāts. Latvijas ģenerālkonsuls Ļeņingradā (1925—1930) un Dancigas brīvpilsētā.

Aleksandrs Heinrihs Birznieks Personīgā informācija Dzimis 1882. gada 19. novembrī Olaines pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Latvija) Miris 1951. gada 26. martā (68 gadi) Francija Nodarbošanās skolotājs, diplomāts Dzīvesbiedre Helēna Tangijeva

Dzīvesgājums

Dzimis 1882. gada 19. novembrī Olainē lauksaimnieka Kriša Birznieka un viņa sievas Marijas ģimenē. Mācījās Nikolaja ģimnāzijā, studēja Maskavas Universitātes vēstures un filoloģijas fakultātē, ko absolvēja 1910. gadā. Studentu korporācijas "Fraternitas Lettica" filistrs. Strādāja par skolotāju Ārensburgas pilsētas skolā Sāmsalā (1910), Luda Bērziņa ģimnāzijā Dubultos (1911) un privātģimnāzijā Gomeļā (1912), vēlāk Lodzas (1913), Lomžas valsts ģimnāzijā (1914), kas Pirmā pasaules kara laikā tika evakuēta uz Ribinskas, vēlāk uz Tambovas pilsētu Krievijā.

1920. gadā A. Birznieks atgriezās Latvijā. Ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics 1920. gada 15. decembrī viņu iecēla par pirmo sekretāru resora austrumu valstu nodaļā, 1921. gada 14. martā par šīs nodaļas vadītāju. 1923. gada augustā A. Birznieks kļuva par padomnieku Latvijas sūtniecībā Maskavā, 1925. gada 22. oktobrī par ģenerālkonsulu Ļeņingradā. 1927. gada 5. jūlijā Pēterpils Jēzus baznīcas mācītājs J.Zālītis salaulāja A. Birznieku ar, kā teikts latviski rakstītajā laulības apliecībā, jaunavu, pareizticīgu Helēnu Aleksandra m. Bek-Melik Tangijevu. 1930. gada 16. jūlijā A. Birznieku pārcēla par ģenerālkonsulu uz Dancigu. Pēc Polijas kampaņas 1939. gada oktobrī un Dancigas brīvpilsētas inkorporācijas 1940. gada 26. janvārī viņu atcēla no amata. No piedāvājuma kļūt par pilnvaroto lietvedi Buenosairesā viņš atteicās. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 23. novembrī Latvijas PSR Tautas komisāru padome Birznieku atbrīvoja no amata ārlietu resora likvidācijas dēļ.

Līdz 1945. gadam Birznieks dzīvoja Dancigā, pēc kara beigām dzīvoja protestantu baznīcas patversmē Kannās, pēc tam Lekrezo (Sonas un Luāras departamentā). Miris 1951. gada 26. martā.