Aleksandra I sala
Aleksandra I sala (krievu: остров Александра I, angļu: Alexander I Island, spāņu: isla Alejandro I) ir sala Antarktīdā, Belinshauzena jūras dienvidaustrumu piekrastē, Antarktīdas lielākā sala un 28. lielākā Pasaulē. No kontinenta to atdala Margeritas līcis ziemeļaustrumos un ar šelfa ledāju pildītais Džordža VI šaurums austrumos un dienvidos. Sala izstiepta ziemeļu—dienvidu virzienā. Krasta līnija stipri izrobota, rietumu krastā vairāki līči, ko pilda šelfa ledāji: dienvidrietumos Baha šelfa ledājs, bet rietumos starp Aleksandra I salu un netālajām Rotšilda, Šarko un Latadija salām — Vilkinsa šelfa ledājs. Salas lielākā daļa klāta ar ledu; ziemeļdaļā paceļas Duglasa grēda ar augstāko virsotni Stīvensona kalnu (2987 m).
| Aleksandra I sala | |
|---|---|
.jpg) Kalni Aleksandra I salā | |
  Aleksandra I sala | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Belinshauzena jūra |
| Koordinātas | 71°0′0″S 70°0′0″W / 71.00000°S 70.00000°WKoordinātas: 71°0′0″S 70°0′0″W / 71.00000°S 70.00000°W |
| Platība | 43 250 km² |
| Garums | 378 km |
| Platums | 80—240 km |
| Krasta līnija | 2185 km |
| Augstākais kalns |
Stīvensona kalns 2987 m |
| Administrācija | |
.svg){kind=small} Antarktika | |
| Pretenzija | Britu Antarktiskā teritorija, Argentīnas Antarktīda, Čīles Antarktiskā teritorija |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 0 |
 Aleksandra I sala Vikikrātuvē | |
Salas ziemeļrietumu piekrasti 1821. gada 28. janvārī atklāja Krievijas polārā ekspedīcija Fabiāna fon Belinshauzena un Mihaila Lazareva vadībā un nosauca par godu tajā laikā valdošajam Krievijas imperatoram Aleksandram I par Aleksandra I Zemi (Земля Александра I). 1936./1937. gadā tika atklāts Džordža VI šaurums, kas salu atdala no kontinenta un zeme tika pārdēvēta par salu.[1]
Kopš 1961. gada salas austrumu krastā darbojas Lielbritānijas vasaras polārstacija Fosilblafa.