Albēra I Zeme

Albēra I Zeme (norvēģu: Albert I Land) ir neapdzīvots dabas apgabals Špicbergenas ziemeļrietumos, Svalbārā. Tās dienvidu krastu apskalo Kongsfjords un tā atzars Krossfjords, rietumu — Grenlandes jūra, ziemeļu — Ziemeļu Ledus okeāns, bet ziemeļaustrumu — Raudfjords. Austrumos Albēra I Zeme robežojas ar Hokona VII Zemi. Nosaukta par godu Monako firstam Albēram I, kurš 1898.—1907. gadā organizēja vairākas izpētes ekspedīcijas Špicbergenas ziemeļrietumos.

Albēra I Zeme
Albert I Land
Holmiabrēna ledājs Albēra I Zemes ziemeļos
Albēra I Zeme Albēra I Zemes izvietojums Svalbāras arhipelāgā
Ģeogrāfija
Izvietojums	Špicbergena
Koordinātas	79°33′N 11°28′E
Garums	83 km
Platums	25 km
Augstākais kalns	Jēderina kalns 1149 m
Administrācija
Norvēģija
Teritorija	Svalbāra
Albēra I Zeme Vikikrātuvē

Ģeogrāfija

Krasta līnija stipri izrobota ar līčiem un fjordiem, no kuriem ievērojamākie ir 10 km garais Smērenburgas fjords un Magdalēnas fjords. Ziemeļrietumu piekrastē vairākas salas, lielākās no kurām ir Danskeja, Amsterdamas sala un Nūrvestejanes. Reljefs kalnains, augstākais kalns ir Jēderina kalns (1149 m vjl). Iekšzemē daudz ledāju. Visa Albēra I Zeme ietilpst Ziemeļrietumu Špicbergenas nacionālā parka teritorijā.

Vēsture

Albēra I Zemes piekraste 17. gadsimta sākumā tika intensīvi apgūta vaļu medību atbalstam. Krastā tika izveidotas vairākas mednieku apmetnes, lielākā no kurām bija holandiešu Smērenburga Amsterdamas salā, kur tās ziedu laikos vasaras sezonās darbojās ap 400 vīru no 15 medību kuģiem. Citās piekrastes salās un pašā Albēra I Zemes piekrastē bija vēl vairākas dāņu, holandiešu, angļu, krievu, norvēģu un vācu vaļu mednieku apmetnes, kas visas beidza pastāvēt gadsimta vidū līdz ar vaļu medību norietu Svalbāras piekrastē.

No 1912. līdz 1914. gadam Ebeltofta līča krastā zemes dienvidaustrumos darbojās vācu ģeofiziskā observatorija Ebeltofthāfene, kuru vadīja polārpētnieks Kurts Vegeners.