Ebeltofthāfene
Ebeltofthāfene vai Ebeltofthāfenes ģeofiziskā observatorija (vācu: Geophysikalisches Observatorium Ebeltofthafen) bija vissezonas polārstacija Arktikā.[1] Izvietojusies Svalbāras arhipelāgam piederošās Špicbergenas salas ziemeļrietumos Albēra I Zemē Krosfjorda piekrastē pie Ebeltofta līča. Tā bija viena no pirmajā arktiskajām novērojumu stacijām, kur pētniecība tika veikta nepārtraukti vairāku gadu garumā.
| Ebeltofthāfene | |
|---|---|
| Geophysikalisches Observatorium Ebeltofthafen | |
 Ebeltofthāfenes observatorija 1913. gadā | |
  Ebeltofthāfene |
|
| Valsts piederība | .svg){kind=small} Vācija
|
| Koordinātas: | 79°09′N 11°36′E / 79.150°N 11.600°EKoordinātas: 79°09′N 11°36′E / 79.150°N 11.600°E |
| Novietojums | Špicbergena |
| Stacijas tips | vissezonas |
| Atvērta | 1912. g. |
| Slēgta | 1914. g. |
| Personāls vasarā | 2 |
| Personāls ziemā | 2 |
 Ebeltofthāfene Vikikrātuvē
| |
Vēsture
labot šo sadaļuEbeltofta līci kā topošās stacija vietu jau 1910. gadā izvēlējas Ferdinands fon Cepelīns savas Špicbergenas ekspedīcijas laikā. Cepelīna ekspedīcijas uzdevums bija zinātniski un tehniski sagatavoties sava dirižabļa polārajam lidojumam. Viņu pavadīja un konsultēja Starptautiskās aeronavigācijas komisijas priekšsēdētājs Hugo Hergesels un polārpētnieks Ērihs fon Drigalskis. Tā kā maz bija zināms par meteoroloģiskajiem apstākļiem Arktikā, jo īpaši dirižabļa augstumā, bija jāizveido pastāvīga stacija nepārtrauktiem aeroloģiskiem mērījumiem. Kā pagaidu risinājumu Hergesels 1911. gadā izveidoja ģeofizisko observatoriju Adventa līcī vietējās ogļraktuves ēkā. 1912. gada vasarā Krosfjorda piekrastē tika uzbūvēta Ebeltofthāfenes observatorija.
Pirmais observatorijas vadītājs bija Kurts Vegeners, kuram palīdzēja Makss Robičs. Staciju veidoja divstāvu galvenā ēka, noliktava, neliela balonu zāle un neliela grozāmā ēka vēja pūķiem. Netālajā 509 m austajā Mondelabrisa kalnā tika izbūvēta meteostacija, otra meteostacija tika izbūvēta 7 km attālajā Mitras ragā.[2]
1913. gada februārī un martā Vegeners uzsāka divas glābšanas ekspedīcijas briesmās nonākušajiem vācu Šrēdera-Stranca ekspedīcijas dalībniekiem, kuru kuģis Herzog Ernst bija iestrēdzis ledū Zorges līcī. Divās mednieku būdās viņš atrada ziņas no ekspedīcijas dalībniekiem, kuri bija mēģinājuši sasniegt apdzīvotas vietas, bet tagad paziņoja par savu lēmumu atgriezties uz kuģa. Neskatoties uz lielo personīgo apņemšanos, Vegeners nespēja cietušajiem palīdzēt.
1913. un 1914. gadā divreiz nomainījas stacijas apkalpe. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma stacija savu darbību pārtrauca. Gadu vēlāk tika ziņots, ka Lielbritānijas kara flote staciju iznīcinājusi.
Pētniecība
labot šo sadaļuZinātnisko programmu galvenokārt veidoja meteoroloģiskie novērojumi galvenajā stacijā. Gaisa temperatūra, mitrums un spiediens tika reģistrēti trīs reizes dienā. Turklāt pētnieki novēroja vēja ātrumu un virzienu, kā arī mākoņu segu. Gaisa temperatūra gandrīz gadu tika reģistrēta Mondelabrisa kalnā un 3,5 mēnešus Mitra ragā. Tika veikti arī dažādi aeroloģiskie mērījumus. Kopumā tika veiktas 275 zondēšanas ar gaisa balonu, sasniedzot maksimālo 14 000 metru augstumu. Mazāk veiksmīgas bija zondēšanas ar pūķu palīdzību. Kopumā ir savākts liels daudzums datu, kam ir liela vērtība, salīdzinot tos ar pašreizējiem arktiskās sasilšanas aprēķiniem.
Vēl viens ekspedīcijas mērķis bija novērot polārblāzmu. Balstoties uz 69 paralakses mērījumiem, kas vienlaicīgi tika veikti galvenajā stacijā un Mitras ragā, varēja noteikt novēroto ziemeļblāzmas augstumu (no 70 līdz 200 km).
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Deutsches Observatorium Ebeltofthafen - Spitzbergen. Zur 50. Wiederkehr der 1. Überwinterung 1912/13». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 1. augustā. Skatīts: 2019. gada 1. augustā.
- ↑ «Historische Wetterstationen auf Spitzbergen - ein Besuch im Sommer 2000 - von Cornelia Lüdeekel». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 1. augustā. Skatīts: 2019. gada 1. augustā.