Aizputes ordeņa pils

Aizputes ordeņa pils (latīņu: castrum Asenputten, vācu: Hus zu Hasenpothe; Vrundenborgh; Ordensburg Hasenpoth) bija viduslaiku pils pie Tebras iepretī viduslaiku Aizputes pilsētai, bet nepiederēja tai. Vēlāk pils vairākkārt paplašināta, tajā iekārtotas Aizputes pilsmuižas ēkas. Mūsdienās pils ēkai daļēji nav jumta, iebrukuši pārsegumi un nesošās šķērssienas.

Aizputes ordeņa pils
Aizputes ordeņa pils
Vispārīga informācija
Atrašanās vieta	Aizpute, Dienvidkurzemes novads, Latvija
Koordinātas	56°43′15″N 21°35′43″E
Būvniecības sākums	1249
Atsauces
Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
Oficiālais nosaukums: Aizputes pils ar nocietinājuma mūri
Aizsardzības numurs	6396
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 18. decembris

Kopš 1998. gada Aizputes pilsdrupas ir valsts vēstures piemineklis. Aizputes luteriskās draudzes baznīca un bijušais pilsmuižas ēku komplekss veido vienotu pilsētbūvniecisku ansambli ar ūdens dzirnavām, dīķi un dambi uz Tebras upes.

Vēsture

Aizputes pils shēma (B. Schmid, 1921).

Aizputes pils austrumu spārna šķērsgriezums (B. Schmid, 1921).

Aizputes ordeņa pils būvniecību 1249. gadā uzsāka ordeņmestrs Dītrihs fon Groningens. Tā būvēta kā regulāra kastelas tipa ordeņa pils ar priekšpili, stūra torni un koka ēkām pagalmā. 15. gs. pie pils apkārtmūra ārpusē piebūvēja austrumu korpusu. Ordenis to izmantoja līdz savam sabrukumam pēc Viļņas ūnijas 1560. gadā. Kurzemes hercogistes laikā pili atjaunoja un no tā laika pagalmā virs vārtiem saglabājies apmetums ar greznu un bagātīgu dekoratīvo apdari sgrafito tehnikā. Otrā Ziemeļu kara laikā zviedri pili izpostīja, 1665. gadā hercogs Jēkabs to atkal atjaunoja, izvietojot garnizonu un lielgabalnieku komandu. 1682. gadā pils nonāca Mihaela Frīdriha Noldes īpašumā. Pils zaudēja nocietinātās būves raksturu, tika pārbūvēta un apkārtmūra iekšpusē uzbūvēja dzīvojamo korpusu. Pils pamazām zaudēja savu dzīvojamās ēkas nozīmi un bija tikai daļēji apdzīvota.

18. gs. otrajā pusē netālu no pils dzirnavu dīķa otrā krastā uzbūvēja jauno muižas kungu māju. Pie dīķa uzbūvēja arī dzirnavas, spirta brūzi un pie kungu mājas - saimniecības ēkas.

19. gs. sākumā pils austrumu korpusam un dienvidaustrumu tornim uzbūvētas lēzenas ķieģeļu velves un jaunas starpsienas. Senā pils daļa bija apdzīvota tikai daļēji, muižas īpašnieki dzīvoja jaunajā kungu mājā. No 1863. gada līdz 1920. gada agrārajai reformai Aizputes pilsmuiža piederēja Grothusu dzimtai.

1939. gadā pili pielāgoja skolas vajadzībām. Līdz pat 1970. gadu vidum pils ēka bija apdzīvota, pēc tam atstāta sabrukšanai. 1990. gadā uzsāka rekonstrukcijas darbus, vairākkārt veica apsekošanu. 1997. gadā izstrādāja projektu sienu enkurošanai un jumta konstrukciju izbūvei, kas daļēji realizēts D korpusa daļā. 1999. gadā veica pils mūra konservāciju nelielam pils posmam labajā spārnā, uzlika dakstiņu jumtu.

2021. gadā tika veikti pils konservācijas darbi un tiek plānots, ka 2025. gadā pilij uzliks jumtu.

Attēli

• 
  Aizputes ordeņa pils un Kurzemes domkapitula baznīca (1814)
• 
  Aizputes ordeņa pils (1827)
• 
  Aizputes skats ar ordeņpili un baznīcu (V. Štafenhāgens, ap 1860)
• 
  Aizputes ordeņa pils (Pirmā pasaules kara laikā)
• 
  Aizputes ordeņa pils pagalms (pēc 1920)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Aizputes ordeņa pils.
• Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)