Aisti

Aisti (latīņu: Aestii) jeb aistiešu ciltis (Aestyorum gentes) bija seno laiku apzīmējums Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes iedzīvotājiem, kas pirmo reizi sastopams romiešu vēsturnieka Gaja Kornēlija Tacita ap 98. gadu sarakstītā darba „Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām” 45. nodaļā. Savukārt Jordāns piemin, ka 4. gadsimtā aistus Baltijas jūras („Ģermāņu okeāna”) krastā pakļāvis gotu ķēniņš Ermanariks. Aistu zemes (angļu: Eastland) apraksts ietverts arī anglosakšu ķēniņa Alfrēda Lielā (849—899) Eiropas ģeogrāfijas aprakstā kā Vulfstana ceļojuma vēstījums.

1645. gadā iespiestas Eiropas vēstures kartes fragments, kas apkopo Tacita un citu seno autoru ziņas par ģermāņu cilšu izvietojumu tagadējās Polijas teritorijā. Aisti (kartes augšējā labajā stūrī) lokalizēti Lietuvas teritorijā.

Aisti un citas Eiropas tautas ap 125. gadu m.ē.

Uzskata, ka par aistiem ('austrumniekiem') ģermāņi tolaik dēvējuši vai nu senprūšus vai visus baltus. Vikingu laikos par aistiem saka dēvēt visus „Austrumu ceļa” (Austurveg) iedzīvotājus. 13. gadsimta Indriķa hronikā par Estones dēvēti vienīgi igauņi, kuri paši sevi par „eesti” sākuši dēvēt tikai 19. gadsimta sākumā.

Tacits par aistiem (ap 98. gadu m.ē.)

Tad nu jau pa labi Svēbu jūŗa savā piekrastē apskalo aistiešu ciltis, kas paražās un izskatā nešķiŗas no svēbiem, valodā tuvākas britiem. Pielūdz tie dievu māti. Kā ticības zīmi nēsā kuiļu tēlus: tie ieroču vietā un kā aizsarglīdzeklis pret visu ko nodrošina dieves cienītājus arī ienaidnieku vidū. Reti ķeras pie dzelzs, vairāk — pie rungām. Ap labību un citiem augļiem pūlas ar lielāku pacietību, nekā no parastās ģermāņu nevīžības gaidāms. Bet arī jūŗu pārmeklē un vienīgie no visiem lasa dzītaru, ko paši sauc par „glēsu”, sēkļos un pašā krastā. Un — kā jau barbari — tie nav pētījuši, nei uzzinājuši, kāda tam daba vai kādā kārtā tas rodas; ilgi pat gulēja tas starp citiem jūŗas izmesliem, līdz mūsu greznība cēla to godā. Paši to nekur nelieto: jēlveidā salasa, neapstrādātu nes tirgū un maksu sajem brīnīdamies.

Vulfstana stāsts (ap 880. gadu)

Aistu zemes (Baltic tribes) lokalizācija 814. gada Eiropas kartē.

Aistu zeme (Eastland) ir ļoti plaša, tajā ir daudz pilsētu, un katrā pilsētā ir ķēniņš. Tur ir daudz medus un zivju, un pat ķēniņš un bagātākie vīri dzer ķēves pienu, kamēr nabagi un vergi dzer medalu. Tur ir milzum daudz karu un sacensības starp šīs tautas dažādām ciltīm. Aisti nebrūvē alu, bet viņiem ir papilnam medalus.

Pie aistiem ir arī tāda paraža, ka ja kāds nomirst, tad līķis netiek sadedzināts, bet kopā ar piederīgajiem un draugiem vismaz mēnesi, dažkārt divus, un ķēniņu vai izcilu vīru līķi, atbilstoši viņu turībai, dažkārt pat pusgadu, paliek mājās, šajā laikā dzerot un sportojot līdz apbedīšanas dienai. Tad, kad tas tiek nests uz bēru sārtu, tad manta, kas palikusi no aizgājēja pēc visām svinēšanām un sportošanām, tiek sadalīta piecās vai sešās kaudzēs, dažreiz vairākās, atbilstoši tam, kas viņam pieder. Šīs kaudzes tiek tā novietotas, ka lielākai kaudzei jāatrodas vienu jūdzi no pilsētas, un mazākajām pakāpeniski īsākos attālumos, līdz visa bagātība tiek sadalīta, un vismazākajai kaudzei ir jābūt vistuvāk nelaiķa pilsētai. Tad tiek sasaukti kopā visi, kam tajā zemē ir žiglākie zirgi, lai slēgtu derības, piecu vai sešu jūdžu attālumā no šīm kaudzēm, un viņi visi traucas sacensībā pēc aizgājēja mantas. Tad vīrs ar uzvarošo zirgu sasniedz lielāko kaudzi un viens pēc otra, līdz visas ir sasniegtas. Tad katrs paņem savu daļu un jāj ar to visu prom. Pateicoties šai paražai, šajā zemē tiek arkārtīgi mīlēti strauji zirgi. Kad aizgājēja bagātība ir iztērēta, tad viņi aizved tā līķi no mājas un sadedzina kopā ar viņa ieročiem un drēbēm, un visumā viņi izšķērdē visu viņa bagātību ilgajā līķa turēšanas laikā un noliekot to kaudzēs gar ceļu, pa kuru svešinieki sacenšas un paņem to prom. Aistu vidū ir arī iegājies paradums, ka katras cilts vai ģimenes mirušo ķermeņi ir jāsadedzina, un ja kāds atrod kaut vienu nesadegušu kaulu, tad tie tiek pamatīgi sodīti.

Šiem aistiem piemīt arī spēja radīt mākslīgu aukstumu, un ir tā, ka līķis paliek tik ilgi nesatrūdējis, kamēr viņi rada šo mākslīgo aukstumu, un, ja kāds noliek divus traukus ar alu vai ūdeni, tie pārklājas ar ledus kārtu, un tas ir vienādiņ kā vasarā, tā ziemā.

Literatūra

• Gajs Kornēlijs Tacits (Jāņa Endzelīna tulkojums). Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām. Rīga : Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, 2011. ISBN 978-9984-492-17-9.