Ablatīvs (latīņu: ablativus no ablātus – 'aiznests, atdalīts, nošķirts') – locījums latīņu un seno irāņu valodās, kas parasti apzīmē kaut kā nošķīrumu. Tas tiek lietots arī somugru valodās (igauņu, somu, ungāru), dažās no tjurku valodām, kā arī citās valodās. Ablatīvs atbild uz jautājumu no kā?

Tradicionālajā salīdzinošajā valodniecībā ablatīvs tiek uzskatīts par vienu no astoņiem indoeiropiešu pirmvalodas locījumiem. Tiek uzskatīts, ka austrumbaltu valodās tas saplūdis ar ģenitīva locījuma formām un tādējādi radies latviešu un lietuviešu valodas o celma ģenitīvs (darb-a/darb-o, brāļ-a/broli-o, dadž-a/dagi-o). Senā ablatīva nozīmes ir atrodamas tādos savienojumos ar ģenitīvu kā "sargies vilciena!", "bīsties Dieva!" utml. Tomēr daži valodnieki uzskata, ka baltu valodās šāda locījuma nekad nav bijis. Pastāv šaubas arī par tā esamību indoeiropiešu pirmvalodā: atšķirīga tā forma bija sastopama tikai o celma lietvārdu vienskaitlī, bet divskaitlī o celma ablatīvs sakrita ar datīvuinstrumentāli, bet daudzskaitlī − ar datīvu. Citu paradigmu lietvārdu vienskaitļa ablatīvs sakrita ar ģenitīvu, bet divskaitlī un daudzskaitlī sakritība bija tāda pati kā o celma lietvārdiem.

Latviešu valodā ablatīva locījums pilnībā atbilst indoeiropiešu pirmvalodas ablatīva locījumam savienojumos ar prievārdiem aiz, apakš, bez, iekš, iz, kopš, no, pēc, pie, pirms, priekš, virs, zem.