51 Pegasi b
51 Pegasi b (saīsinājumā 51 Peg b; latviešu: Pegazs 51 b), sākotnēji nosaukts par Bellerefonu (Bellerephon) un vēlāk pazīstams arī kā Dimidijs (Dimidium), ir citplanēta, kas atrodas orbītā ap zvaigzni 51 Pegasi aptuveni 50 gaismas gadu attālumā Pegaza zvaigznājā.[1] 51 Pegasi b kļuva par pirmo citplanētu, kas 1995. gadā tika atklāta ap Saulei līdzīgu galvenās secības zvaigzni.[1] Tā kā planētas orbīta atrodas gandrīz 20 reižu tuvāk savai zvaigznei nekā Zeme no Saules, tā tiek klasificēta kā karstais jupiters.[2]
2017. gadā tika ziņots, ka, izmantojot spektroskopijas mērījumus, zinātniekiem izdevies konstatēt ūdens molekulas planētas atmosfērā.[3]
Atklāšana labot šo sadaļu
Par 51 Pegasi b atklāšanu oficiāli tika paziņots 1995. gada 6. oktobrī, un tā tika uzieta, izmantojot leņķiskā ātruma metodi (radial velocity method).[1] Citplanētu izdevās atklāt diviem šveiciešu astronomiem Mišelam Majoram (Michel Mayor) un Didjē Kelo (Didier Queloz) no Ženēvas Universitātes.[4]
Lai gan sākotnēji astronomu aprindās abu šveiciešu paziņojums tika uztverts samērā piesardzīgi, jau dažas dienas vēlāk amerikāņu astronomi Džefrijs Mārsijs (Geoffrey Marcy) un Pols Batlers (Paul Butler) veica papildu novērojumus un apstiprināja citplanētas esamību.[5]
Fizikālās īpašības labot šo sadaļu
Orbīta un rotācija labot šo sadaļu
51 Pegasi b ir Jupiteram līdzīga gāzu planēta,[6] līdz ar to tai, visticamāk, nav cietas virsmas, uz kuras varētu nosēsties.
Atšķirībā no mūsu Saules sistēmas lielākajām planētām 51 Pegasi b atrodas ļoti tuvu savai zvaigznei, tikai 0,05 astronomisko vienību attālumā (20 reizes tuvāk, nekā Zeme atrodas no Saules), kas nozīmē, ka vienu pilnu orbītu tā veic tikai 4,2 dienu laikā ar vidējo orbitālo ātrumu 133 km/s.[2][6][7] Savukārt orbītas ekscentricitāte planētai tika konstatēta 0,013 apmērā, kas ir aptuveni tikpat, cik Zemei, un norāda, ka tās orbīta ir ļoti tuvu ideālam aplim.[6]
Tā kā planēta ir tik tuvu savai zvaigznei, 51 Pegasi b atrodas sinhronizētā rotācijā ar to, kas nozīmē, ka, gluži tāpat kā Mēness attiecībā pret Zemi, arī 51 Pegasi b pret savu zvaigzni allaž ir pavērsta tikai ar vienu pusi.[1] Šī iemesla dēļ zinātnieki pieļauj, ka planētas virmsas temperatūra var būt mērāma līdz pat 1300° C apmērā, kas tādējādi to padara par tā saucamo ”karsto jupiteru”.[8]
Diametrs, masa un atmosfēra labot šo sadaļu
Lai gan planētas diametru vai rādiusu zinātniekiem vēl nav izdevies noteikt, tiek spekulēts, ka tas varētu būt lielāks nekā Jupiteram.[9] Turpretim masas ziņā 51 Pegasi b sastāda tikai aptuveni 47% no Jupitera masas, kas tik un tā ir gandrīz 150 reizes vairāk nekā Zemei.[6][10]
Planētas karstā atmosfēra, līdzīgi Jupiteram, galvenokārt sastāv no ūdeņraža un hēlija, kas nozīmē, ka tā nav labvēlīga dzīvībai kādu mēs pazīstam uz Zemes. Turklāt zinātnieki pieļauj, ka planētas specifisko apstākļu dēļ tās atmosfērā varētu būt novērojams arī šķidrs dzelzs lietus.[11]
Tāpat 2017. gadā tika ziņots, ka, izmantojot spektroskopijas mērījumus, zinātniekiem bija izdevies konstatēt ūdens molekulas tās atmosfēras augšējos slāņos, norādot, ka aptuveni 0,01% no visas planētas atmosfēras veido ūdens.[7] Tomēr, meklējot līdzīgas pazīmes pēc oglekļa dioksīda un metāna molekulām, netika konstatēti pietiekoši vēlami rezultāti.[3]
Mantojums labot šo sadaļu
Tā kā 51 Pegasi b kļuva par pirmo citplanētu, kas tika atklāta ap Saulei līdzīgu galvenās secības zvaigzni, daudzi karstie jupiteri nereti tiek dēvēti arī par “pegasīdiem”,[12] lai tādējādi atgādinātu, ka pirmā šāda veida planēta tika uzieta tieši Pegaza zvaigznājā.
Skatīt arī labot šo sadaļu
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Deborah Byrd, Eleanor Imster. «Today in science: 1st planet orbiting a sunlike star». earthsky.org. EarthSky, 2017. gada 6. oktobris. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
- ↑ 2,0 2,1 Elizabeth Howell. «Exoplanets: Worlds Beyond Our Solar System». space.com. Space.com, 2018. gada 30. marts. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
- ↑ 3,0 3,1 Tomasz Nowakowski. «Water detected in the atmosphere of hot Jupiter exoplanet 51 Pegasi b». phys.org. Phys.org, 2017. gada 1. februāris. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
- ↑ David Szondy. «The astronomical legacy of the Kepler space telescope». newatlas.com. New Atlas, 2018. gada 8. septembris. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
- ↑ Chris Kitchin. Exoplanets: Finding, Exploring, and Understanding Alien Worlds. New York : Springer, 2012. 55. lpp. ISBN 978-1-4614-0644-0.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 «51 Pegasi b». exoplanets.nasa.gov. Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 22. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
- ↑ 7,0 7,1 «Famous Exoplanet Detected In 1995 Found to Have Water In Its Atmosphere (thewire.in)». The Wire. 2017. gada 2. februāris. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
- ↑ Phil Plait. «The 20th Anniversary of Exploring Strange, New Worlds». slate.com. The Slate, 2015. gada 6. oktobris. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
- ↑ «First Detection of Reflected Visible Light from 51 Pegasi b». eso.org. European Southern Observatory. 2015. gada 22. aprīlis. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
- ↑ «51 Peg». openexoplanetcatalogue.com. Open Exoplanet Catalogue. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
- ↑ Jolene Creighton. «Deadly Planets You’ll Never Want to Live on (or Even Visit): 51 Pegasi B». futurism.com. Futurism, 2014. gada 26. februāris. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
- ↑ Fraser Cain. «Metal in Planets Depends on Their Stars». universetoday.com. Universe Today, 2006. gada 1. jūnijs. Skatīts: 2019. gada 13. jūlijs.
Ārējās saites labot šo sadaļu
- NASA oficiālās mājaslapas datubāze (angliski)
- NASA infografiks (angliski)
 | Šis ar astronomiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |