Itālijas Konstitucionālais referendums (1946)
Itālijas Konstitucionālais referendums (1946) notika 1946. gada 2. jūnijā. Tā rezultātā tika izbeigta Itālijas Karalistes pastāvēšana un Itālija kļuva par republiku.
Referendumā piedalījās 24,9 miljoni reģistrēto balsstiesīgo (89%), no kuriem 12,7 miljoni (54,2%) nobalsoja par republiku bet 10,7 miljoni (45,7%) par monarhiju. Vienlaikus ar referendumu notika Itālijas Konstitucionālās sapulces vēlēšanas. Referenduma rezultāti iezīmēja skaidu Itālijas dalīšanos Ziemeļos un Dienvidos, Ziemeļiem balsojot par republiku, bet Dienvidiem aizstāvot monarhiju.
Vēsture
labot šo sadaļuLīdz 1946. gadam Itālija bija konstitucionālā monarhija, kurā ceremoniālo valsts galvas lomu ieņēma Savojas dinastijas karaļi, bet izpildvara piederēja vēlētam premjerministram. Karaļnams sevi diskreditēja pēc tam, kad 1922. gadā karalis Viktors Emanuels III pretēji parlamenta vairākumam par premjerministru iecēla nelielās fašistu partijas vadoni Benito Musolīni, kurš kļuva par absolūtu Itālijas diktatoru. Lai arī 1943. gadā, kad Itālijas teritorijā jau bija iebrucis Sabiedroto valstu karaspēks, karalis sadūšojās un atlaida Musolīni, pēckara Itālijā karaļnama sadarbošanās ar fašistiem padarīja monarhijas tālāku pastāvēšanu problemātisku. Politiskās partijas, kas bija guvušas iedzīvotāju atbalstu haotiskajā laikā starp 1943. un 1945. gadu, jo bija bruņoti cīnījušās pret fašistiem un nacistiskās Vācijas okupāciju, bija republikāniskas. Daudzi itāļi vainoja karaļnamu par to, ka tas pieļāva fašistu nākšanu pie varas.
1944. gada aprīlī karalis Viktors Emanuels III, kurš bija sevi kompromitējis fašistu diktatūras laikā, lielu daļu savu pilnvaru uzticēja troņmantiniekam, kroņprincim Umberto. Pēc Romas atbrīvošanas 1944. gada jūnijā karalis iecēla Umberto par troņa ģenerālleitnantu, un tikai juridiski saglabāja karaļa amatu. 1944. gada 25. jūnija Itālijas valdības un karaļa apstiprināts dekrēts apsolīja, ka pēc kara beigām tiks sasaukta Konstitucionālā sapulce, kas radīs jaunu konstitūciju un izlems valsts pārvaldes formu. 1946. gada 1. martā Alčide de Gasperi valdība apstiprināja konstitucionālā referenduma būtību – republika vai monarhija. 1946. gada 9. maijā Viktors Emanuels III atteicās no troņa, devās trimdā uz Aleksandriju Ēģiptē un Umberto kļuva par karali Umberto II. Tas bija dinastijas pēdējais mēģinājums sevi glābt, par karali ieceļot jauno un pievilcīgo Umberto. Karalis viņš bija tikai 40 dienas, iegūstot iesauku “Maija karalis”.
Referenduma rezultāti tika paziņoti 10. jūnijā. Negaidot galīgo referenduma rezultātu paziņošanu, valdība pasludināja republikāniskās iekārtas izveidošanu un iecēla de Gasperi par pagaidu Valsts Galvu 1946. gada 13. jūnijā. Jaunā republika noteica, ka visiem Savojas diniastijas vīriešu dzimtas pārstāvjiem uz visiem laikiem jāatstāj Itālija. Šis aizliegums tika atcelts tikai 2002. gada oktobrī, pēc kura dinastijas pārstāvji ieradās Romā uz 20 minūšu ilgu audienci pie Romas pāvesta.[1]