Britu—amerikāņu karš

Bruņots konflikts Ziemeļamerikā no 1812. līdz 1815. gadam
(Pāradresēts no 1812. gada karš (ASV))

Britu—amerikāņu karš jeb 1812. gada karš (angļu: War of 1812) bija militārs konflikts starp ASV un Apvienoto Karalisti, tās Ziemeļamerikas kolonijām un Amerikas pamatiedzīvotāju sabiedrotajiem.[1] Konflikts ilga divus ar pusi gadus no 1812. gada jūnija līdz 1815. gada februārim. ASV un Kanādā šis tiek uzskatīts par atsevišķu karu, savukārt Eiropā tas tiek uzskatīts par Napoleona karu daļu. Tika atrisinātas vairākas problēmas, kas bija saglabājušās no ASV Neatkarības kara, tomēr kara rezultātā nenotika robežu maiņa. Strap kara iemesliem tiek minēta britu mēģinājumi ierobežot ASV tirdzniecību, britu Karaliskās Jūras kara flotes veiktā amerikāņu jūrnieku vervēšana, ASV vēlme paplašināt savu teritoriju.

Britu—amerikāņu karš
Daļa no Sešdesmit gadu karš
Datums1812. gada 18. jūnijs — 1815. gada 18. februāris
Vieta
Iznākums Status quo ante bellum
Karotāji
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Britu impērija sabiedrotie
Tekumsē konfederācija
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
sabiedrotie
**Čoktavi
**Čiroki
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Roberts Dženkinsons
Roberts Ross
Īzaks Broks
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Džeimss Medisons
Vinfīlds Skots
Henrijs Dīrborns
Zaudējumi
 2200 nogalināti kaujās 1600 nogalināti kaujās

Meksikas līča piekraste

labot šo sadaļu
Sīkākai informācijai skatīt Ņūorleānas kauja.

Amerikāņu spēki ģenerāļa Džeimsa Vilkinsona vadībā, kurš pats bija algots spāņu slepenais aģents[2], 1813. gada martā atņēma spāņiem Mobilas apgabalu. Šis reģions bija Spānijas Rietumfloridas daļa, kura rietumu daļa tika pievienota ASV. 1810. gadā. Lai to aizstāvētu, amerikāņi uzcēla Boujeras fortu — baļķu un māla fortu ar 14 lielgabaliem. Majors Latūrs uzskatīja, ka neviens no trim fortiem šajā apgabalā nebija spējīgs pretoties aplenkumam.

1814. gada beigās briti uzsāka ofensīvu dienvidos dažas nedēļas pirms Ģentes līguma parakstīšanas. Atlantijas okeāna piekrastē admirālim Džordžam Kobērnam bija jāslēdz iekšzemes ūdensceļu tirdzniecībai un jāizsēdina Karalisko jūras kājnieku bataljoni, lai tie virzītos cauri Džordžijai uz rietumu teritorijām. Atrodoties līča piekrastē, admirālis Aleksandrs Kokreins pārcēlās uz jauno Luiziānas štatu un Misisipi teritoriju. Kokreina kuģi sasniedza Luiziānas piekrasti 9. decembrī, un admirālis Kobērns ar britu spēkiem ieradās Džordžijā 14. decembrī.[3]


Britu armijas mērķis bija iegūt kontroli pār Misisipi ieeju. Šim nolūkam 8000 karavīru lielie ekspedīcijas spēki ģenerāļa Edvarda Pakenema vadībā uzbruka amerikāņu komandiera Endrū Džeksona sagatavotajai aizsardzībai Ņūorleānā 1815. gada 8. janvārī. Ņūorleānas kauja beidzās ar amerikāņu uzvaru, jo britiem neizdevās ieņemt nocietinājumus austrumu krastā. Britu uzbrukuma spēki cieta lielus zaudējumus, tostarp 291 bojāgājušo, 1262 ievainotos un 484 sagūstītos vai pazudušos[4], turpretim amerikāņu upuru skaits bija neliels, 13 bojāgājušie, 39 ievainotie un 19 pazudušie, saskaņā ar attiecīgajām oficiālajām atskaitēm par upuriem. . Šī cīņa tika slavēta kā liela uzvara visā ASV, padarot Džeksonu par nacionālo varoni un galu galā virzot viņu uz prezidenta amatu.[5] 1815. gada janvārī Sentfilipa forts izturēja desmit dienu bombardēšanu ko veica divi Karaliskās flotes bumbu kuģi. Pēc ASV vēsturnieka Roberta Remini uzskata, tas neļāva britiem pārvietot savu floti augšup pa Misisipi, lai atbalstītu sauszemes uzbrukumu.

Pēc pēc britu aplēsēm turpmākie uzbrukumi būtu pārāk dārgi un, visticamāk, neizdotos; un Lielbritānijas flote 18. janvārī atkāpās no Misisipi upes. Tomēr tikai 1815. gada 27. janvārī sauszemes spēki atkal pievienojās flotei, ļaujot tai aiziet. Pēc Ņūorleānas briti pārcēlās uz Mobilu kā bāzi turpmākajām operācijām. Sagatavojies, ģenerālis Džons Lamberts aplenca Boujeras fortu, ieņemot to 1815. gada 12. februārī. Tomēr karakuģis "HMS Brazen" nākamajā dienā atnesa ziņas par Ģentes līgumu un briti pameta līča piekrasti. Šīs kara beigas novērsa Mobilas sagrābšanu un jebkādus atkārtotus uzbrukumus Ņūorleānai.

Tikmēr 1815. gada janvārī admirālim Kobērnam izdevās bloķēt Džordžijas dienvidaustrumu krastu, ieņemot Kamdenas apgabalu. Briti ātri ieņēma Kamberlendas salu, Pīterpointas fortu un Senttamani fortu izšķirošā uzvarā. Pēc viņa komandējošo virsnieku pavēles Kobērna britu spēki pārcēla daudzus izbēgušos vergus, sagrābjot Svētā Simona salu. Viņam bija pavēle ​​savervēt pēc iespējas vairāk aizbēgušu vergu koloniālajā jūras kājnieku korpusā un izmantot tos, lai veiktu reidus Džordžijā un Karolīnās. Kobērns šim pašam mērķim nodrošināja arī tūkstošiem muskešu un karabīņu un milzīgu munīcijas daudzumu krīku un seminolu indiāņiem.[6] Iebrukuma laikā Džordžijas piekrastē aptuveni 1485 cilvēki izvēlējās pārcelties uz Lielbritānijas teritorijām vai pievienoties Lielbritānijas armijai. Tomēr līdz marta vidum, vairākas dienas pēc tam, kad tika saņemta ziņa par Ģentes līgumu, britu kuģi atstāja apgabalu.

Lielbritānijas valdība neatzina ne Rietumfloridu, ne Ņūorleānu par Amerikas teritoriju. Vēsturnieks Frenks Ovslijs norāda, ka viņi varēja izmantot uzvaru Ņūorleānā, lai pieprasītu no ASV turpmākas piekāpšanās. Tomēr turpmākie pētījumi Lielbritānijas ministru sarakstē tajā laikā liecina par pretējo un ar īpašu atsauci uz Ministru prezidenta 1814. gada 23. decembra saraksti ar ārlietu ministru Rietumflorida bija vienīgā teritorija, ko ASV pastāvīgi ieguva kara laikā.[7]

Spēku samērs

labot šo sadaļu

1812. gada militārais konflikts starp Lielbritāniju un ASV nebija viens no tiem kariem, kas sevī ietvēra samērā plašu militārpersonu skaitu. Sākoties karam, ASV armija sastāvēja tikai no nepilniem 12 000 karavīru, kamēr Britu impērijas pusē — Kanādas teritorijā — bija izvietoti tikai apmēram 7000 karavīru.[8] Tam par iemeslu kalpoja fakts, ka tajā laika posmā Lielbritānijas militārais potenciāls lielākoties tika pavērsts pret Francijas karaspēku Eiropā, kur paralēli risinājās Napoleona kari.

Karojošo pušu zaudējumi

labot šo sadaļu
Britu—amerikāņu kara zaudējumi
Zaudējumu veids ASV Britu impērija Pamatiedzīvotāju karotāji
Nogalināti kaujaslaukā vai miruši no ievainojumiem 2600 ~2000 ~1500
Miruši no slimībām vai negadījumos ~13000 ~8000 ~8500
Ievainoti karadarbībā 4505 ~3500 nav zināms
Bezvēsts pazudušie 695 ~1000 nav zināms
  1. Robert S. Allen. «His Majesty's Indian Allies: British Indian Policy in the Defence of Canada, 1774-1815». Dundurn, 1992. gada 31. aug.. – caur Google Books.
  2. McPherson, Alan (2013). Encyclopedia of U.S. Military Interventions in Latin America. Vol. 2. ABC-CLIO. p. 699. ISBN 978-1-59884-260-9.
  3. Owsley, Frank Lawrence (2000). Struggle for the Gulf Borderlands: The Creek War and the Battle of New Orleans, 1812-1815. University of Alabama Press. ISBN 978-0-8173-1062-2.
  4. Reilly, Robin (1974). The British at the Gates: The New Orleans Campaign in the War of 1812. New York: G. P. Putnam's Sons. ISBN 9780399112669.
  5. Stewart, Richard W., ed. (2005). "Chapter 6: The War of 1812". American Military History, Volume 1: The United States Army and the Forging of a Nation, 1775–1917. Washington, DC: Center of Military History, United States Army. Retrieved 8 February 2019 – via history.army.mil.
  6. Owsley, Frank Lawrence (Spring 1972). "The Role of the South in the British Grand Strategy in the War of 1812". Tennessee Historical Quarterly. 31 (1): 22–38. JSTOR 42623279.
  7. https://web.archive.org/web/20000119041553/http://galafilm.com/1812/e/intro/index.html
  8. "The War of 1812". American Military History. 2001. P. 124.

Ārējās saites

labot šo sadaļu