Žakijs Ikss

Žaks Bernārs Ikss (franču: Jacques Bernard Ickx; dzimis 1945. gada 1. janvārī), pazīstams kā Žakijs Ikss (franču: Jacky Ickx), ir Beļģijas bijušais sacīkšu pilots. Viņš ir sešas reizes uzvarējis Lemānas 24 stundu sacīkstēs, uzvarējis astoņos Formula 1 pasaules čempionāta posmos, kā arī 1983. gada Dakaras rallijā. 1969. un 1970. gadā Ikss Formula 1 pasaules čempionātā pabeidza sezonu 2. vietā.

Žakijs Ikss
Jacky Ickx
Žakijs Ikss 2018. gadā
Personas dati
Dzimis 1945. gada 1. janvārī (76 gadi)
Valsts karogs: Beļģija Brisele, Beļģija
Pārstāvētā valsts Karogs: Beļģija Beļģija
Formula 1 karjera
Sezonas 1966—1979
Sacīkstes 122 (116 starti)
Čempiona tituli 0
Uzvaras posmos 8
Pjedestāli posmos 25
Pole position 13
Ātrākie apļi 14
Pirmās sacīkstes 1966. gada Vācijas Grand Prix
Pirmā uzvara 1968. gada Francijas Grand Prix
Pēdējā uzvara 1972. gada Vācijas Grand Prix
Pēdējās sacīkstes 1979. gada ASV Grand Prix

DzīvesgājumsLabot

Karjeras sākumsLabot

Žakijs Ikss piedzima 1945. gada 1. janvārī Briselē. Viņu ar motoru sportu iepazīstināja viņa tēvs Žaks Ikss, kurš bija sporta žurnālists. Pēc tam, kad tēvs viņam nopirka 50 kubikcentimetru motora motociklu, Žakijs Ikss sāka piedalīties mototriāla sacensībās. Viņš Beļģijas čempionātā pārspēja Rodžeru De Kosteru, vēlāko pasaules čempionu motokrosā.[1] Ikss kļuva par trīskārtēju Eiropas čempionu mototriālā 50 kubikcentimetru kategorijā. Vēlāk Ikss sāka nodarboties ar autosportu, un 1965. gadā kļuva par Beļģijas salonauto čempionu.

Formula 1Labot

 
Ikss apsteidz Johenu Rintu 1970. gada Nīderlandes Grand Prix startā

Pirmās Grand Prix sacensības, kurās Ikss piedalījās, bija Nirburgringā rīkotā Vācijas Grand Prix izcīņa 1966. gadā. Viņš brauca ar Formula 2 noteikumiem atbilstošu Matra-Cosworth mašīnu, ko sacensībām pieteica Tyrrell Racing komanda.[2] Viņš izstājās no sacensībām pēc sadursmes pirmajā aplī. Džons Teilors, kas cieta šajā negadījumā, četras nedēļas vēlāk nomira no gūtajiem apdegumiem. 1967. gadā Ikss atgriezās Nirburgringā, un kaut arī viņš atkal piedalījās ar Formula 2 mašīnu, viņš sacensībām kvalificējās ar trešo ātrāko laiku no visiem dalībniekiem. Vēlāk tā paša gada Itālijas Grand Prix viņš pirmoreiz piedalījās sacensībās ar Formula 1 mašīnu.[2]

1968. gadā viņš pievienojās Ferrari komandai. Kaut arī viņš izstājās pirmajos divos sezonas posmos, mājas sacensībās Spa-Frankošāmas trasē Ikss finišēja 3. vietā, un Francijas Grand Prix izcīnīja savu pirmo uzvaru. Viņš salauza kāju Kanādas Grand Prix treniņbraucienos, tāpēc izlaida šo un nākamo posmu.[2] Ikss 1968. gada sezonas kopvērtējumā ierindojās 4. vietā. 1969. gadā viņš pievienojās Brabham. Viņa pirmie rezultāti bija vāji, taču pēc tam, kad viņa komandas biedrs un komandas īpašnieks Džeks Brebems salauza pēdu, Iksa rezultāti uzlabojās. Pēc žurnālista Alana Henrija domām, pārmaiņu pamatā bija tas, ka visa komanda varēja koncentrēties uz Iksu.[3] Viņš uzvarēja divos posmos, un sezonu noslēdza 2. vietā, atpaliekot vienīgi no Džekija Stjuarta.

1970. gadā Ikss atgriezās Ferrari. Pirmajos četros sezonas posmos viņam neizdevās izcīnīt punktus. Pēc sadursmes Spānijas Grand Prix Iksa mašīna aizdegās, un viņam vajadzēja vismaz 20 sekundes, lai to pamestu. Viņš tika nogādāts slimnīcā ar apdegumiem. Par spīti tam, viņš neizlaida nevienas sacensības, un sezonas otrajā pusē vairākkārt uzvarēja. Itālijas Grand Prix treniņbraucienos gāja bojā čempionāta līderis Johens Rints, un Ikss bija vienīgais braucējs, kas atlikušajos četros sezonas posmos varēja viņu apsteigt. Sezonas priekšpēdējās sacensībās (ASV Grand Prix) Ikss finišēja 4. vietā, un viņš tādējādi zaudēja izredzes kļūt par čempionu.

 
Ikss 1971. gada Nīderlandes Grand Prix

1971. gadā Ikss un Ferrari bija vieni no favorītiem, taču viņš sezonu noslēdza 4. vietā. Par čempionu otro reizi kļuva Džekijs Stjuarts. Ikss un Stjuarts bija konkurenti ne tikai trasē, bet arī ārpus tās — Stjuarts cīnījās par drošības uzlabošanu autosportā, un bija pret sacensību aizvadīšanu Nirburgringā, bet Ikss uzskatīja, ka jo drošākas ir sacensības, jo mazāks izaicinājums. 1972. gadā Ikss atkal bija 4. vietā kopvērtējumā, un Vācijas Grand Prix pēdējo reizi karjerā uzvarēja Formula 1 posmā. 1973. gadā Ferrari vairs nebija tik konkurētspējīgi kā agrāk, un Ikss pirmajā sezonas pusē ne reizi sacensības nepabeidza augstāk par 4. vietu. Ferrari tobrīd veltīja vairāk resursu izturības sacensībām, un tādēļ izlaida Formula 1 sacensības Nirburgringā. Šī iemesla dēļ Ikss pameta Ferrari, un atlikušajā sezonas daļā aizvadīja pa vienam posmam McLaren un Williams.[4]

1974. gadā viņš pievienojās Lotus. Komandai tobrīd bija sarežģīts periods, jo tā centās aizvietot panākumiem bagāto, bet četrus gadus veco Lotus 72 ar jauno Lotus 76. Savā pirmajā sezonā viņš divas reizes finišēja 3. vietā, un izstājās visos piecos posmos, kuros viņš brauca ar Lotus 76. 1975. gada sezona bija vēl neveiksmīgāka, un Ikss pameta Lotus sezonas vidū. Viņš 1976. gadā atgriezās Williams,[5] taču vairākos posmos nespēja kvalificēties sacensībām. Sezonas vidū viņš nomainīja Krisu Eimonu Ensign komandā, taču visā sezonā ne reizi neguva punktus. Ikss 1977. un 1978. gadā aizvadīja vēl dažas sacensības Ensign komandas sastāvā, un 1979. gada otrajā pusē astoņās sacensībās aizvietoja savainoto Patriku Depajē Ligier komandā.[2]

Ikss bija 1984. gada Monako Grand Prix sacīkstes vadītājs. Spēcīgā lietus dēļ viņš apturēja sacensības, pirms bija aizvadīta puse no iecerētā garuma, kamēr līderim Alēnam Prostam tuvojās Airtons Senna un Štefans Belofs. Prostam par uzvaru tika piešķirta puse no parastā punktu skaita (4,5 punkti), un viņš togad čempionātā par puspunktu piekāpās Nikijam Laudam.

Izturības sacensībasLabot

 
Iksa Porsche 956, ar ko viņš brauca sākot no 1982. gada

Ikss kopā ar Hūbertu Hāni 1966. gadā uzvarēja Spa 24 stundu sacīkstēs dzimtajā Beļģijā. Tā bija viņa pirmā uzvara izturības sacensībās. Nākamajos gados viņš uzvarēja arī Spa 1000 kilometru sacensībās, kā arī Brendshečas 6 stundu sacensībās.

1969. gadā Ikss pirmoreiz uzvarēja Lemānas 24 stundu sacīkstēs. Tas bija pēdējais gads ar tradicionālo Lemānas startu, kurā braucēji skrien uz savām mašīnām. Ikss, protestējot pret šīs tradīcijas bīstamību, nesteidzīgā solī aizgāja uz savu mašīnu, un uzmanīgi piesprādzējās, un tādēļ bija pēdējais no braucējiem, kas uzsāka kustību. Sacensību pirmajā aplī Džons Vulfs, kurš laika taupīšanas nolūkos nepiesprādzējās, piedzīvoja avāriju un gāja bojā. Iksa un Džekija Olivera Ford GT40 sacensību pēdējās stundās cīnījās ar Hansa Hermaņa un Žerāra Larusa Porsche 908, un Ikss uzvarēja ar aptuveni 100 m pārsvaru — viena no mazākajām atstarpēm šo sacensību vēsturē.

Ikss 1975. gadā otro reizi uzvarēja Lemānas sacensībās, un 1976. gadā kļuva par Porsche rūpnīcas komandas braucēju. Kā Porsche pārstāvis viņš uzvarēja 1976., 1977., 1981. un 1982. gadā, un ar sešām uzvarām tobrīd bija uzvarām bagātākais Lemānas sacensību dalībnieks. Šo rekordu 2005. gadā pārspēja Toms Kristensens, kurš savu karjeru noslēdza ar deviņām uzvarām.[6]

1985. gadā Ikss piedalījās sacensībās Spa trasē. Ikss bija vadībā, un viņu Eau Rouge līkumā centās apdzīt Štefans Belofs. Notika sadursme, kuras rezultātā Belofs ietriecās barjerās un gāja bojā.

Citas sacensībasLabot

1969. gadā Ikss bija pieteikts Daytona 500 NASCAR sacensībām. Viņš treniņbraucienos piedzīvoja avāriju, un bojājumi bija pārāk lieli, lai mašīnu salabotu līdz sacensībām.[7] 1977. gadā Ikss, būdams debitants, kopā ar Alanu Mofetu uzvarēja Bathurst 1000 sacensībās Austrālijā. 1979. gadā viņš uzvarēja Can-Am čempionātā. 1983. gadā Ikss uzvarēja Parīzes—Alžīras—Dakaras rallijā.

Privātā dzīveLabot

Iksa tēvs Žaks (1910–1978) un vecākais brālis Paskāls (dzimis 1937. gadā) arī ir nodarbojušies ar autosportu.[8] Viņa meita Vanīna (no Iksa pirmās laulības ar Katrīnu Blatonu) arī ir autobraucēja.

Žakijs Ikss kopš 1980. gadu sākuma dzīvo Monako. Viņš kopš 2006. gada ir precējies ar Burundi dziedātāju Hadžu Ninu (kirundi: Khadja Nin).

AtsaucesLabot

  1. Robert F. Jones. «Old Rugged Motocross (angliski)». Sports Illustrated, 1973. gada 2. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 3. aprīlī.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Small, 1994, 196. lpp.
  3. Alan Henry. Brabham, the Grand Prix Cars. Osprey, 1985. 85. lpp. ISBN 0-905138-36-8.
  4. Small, 1994, 197. lpp.
  5. Small, 1994, 198. lpp.
  6. Gary Watkins. «Le Mans legend Tom Kristensen announces retirement from racing (angliski)». Autosport, 2014. gada 19. novembrī. Skatīts: 2021. gada 3. aprīlī.
  7. Don Smyle. «Jacky Ickx: The Forgotten Race (angliski)». National Speed Sport News. Turn 3 Media LLC. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 7. novembrī. Skatīts: 2021. gada 3. aprīlī.
  8. «Jacky Ickx (angliski)». sportscars.tv. Skatīts: 2021. gada 3. aprīlī.

LiteratūraLabot

  • Steve Small. The Guinness Complete Grand Prix Who's Who, 1994. ISBN 0851127029.

Ārējās saitesLabot