Šreienbušas muiža

Šreienbušas muiža (vācu: Schreyenbusch) jeb Čiekurkalna muiža^[1] bija Rīgas patrimoniālā apgabala muiža, kas atradās teritorijā starp Rīgas pilsētu un Ķīšezeru tagadējā Čiekurkalna apkaimē Rīgā.

Vēsture

Sākotnējais muižas nosaukums ir bijis Šreienhofa, un tā ar šo nosaukumu vēsturiskajās kartēs redzama jau Zviedru Vidzemes laikā, 1638.gadā. Iepriekš teritorija vēsturiski bija daļa no Dižkasu māju zemes Mazjumpravas muižā, ko toreiz zināja kā Blūmendāli, bet tautā iedēvēja par Jumpravmuižu, pēc tur dzīvojošajām mūķenēm. 1636.gadā Mazjumpravas muiža tika pārdota Rīgas pilsētai.^[2]

Vēsturniece Melita Svarāne pie Johana Kristofa Broces zīmējumiem gan savulaik komentāros norādījusi, ka to Šreienhofu 1687.gadā dibinājis zemes toreizējais īpašnieks Rīgas namnieks Dītrihs Šreijs (vācu: Schrey), kura vārdā muiža arī nosaukta. Taču muižas nosaukuma esamība agrākās kartēs liecina, ka muiža ir pastāvējusi agrāk, un 1687.gadā tai, visticamāk, ir bijis kāds jauns tiesību nostiprinājums vai zemes paplašinājums. Tā laika kartēs redzams, ka muižas zeme tolaik robežojās ar Mērmana muižu (vācu: Meermanshof) un Birkena jeb Bērzmuižu (vācu: Birkenhof). Arī Šreijenu uzvārds atrodams jau 1603.gadā, Rīgas birģermeistaru sarakstā. ^[3]

Veismaņu / Veisenšteinu dzimtas periods (18.gs. beigas - 19.gs.)

1770.-tajos gados par muižas īpašnieku kļuva Rīgas ostas izveidotājs pulkvedis barons Gustavs Emanuēls fon Veismanis fon Veisenšteins, kam piederējušas arī tuvējās Dreiliņu un Lāču muižas, kā arī tālākās Šarlotendāles un Švarca muižas Mazjumpravas teritorijā .^[4]

Mendu dzimtas periods (19.gs. vidus - 19.gs.beigas)

19.gadsimta vidū muiža pieder Mendu dzimtai, kam šajā laikā piederēja arī Jaunā muiža (vācu: Neuhof) jeb Bulmerinka muiža (vācu: Bulmerinckshof) Ķīšezera krastā. Šreienbušas muižas īpašnieks bija Romans Andersons fon Mende, Heinriha fon Mendes dēls. Viņa laikā kartēs muiža zīmētā kā daudzu koku, dārzu un mūra māju apkopojums pie ceļa (tagadējās Čiekurkalna 1.šķērslīnijas). Šreienbušas muižu ar Jauno muižu savienoja aleja. Laika gaitā gan daļu Šreienbušas muižas zemes nācās atdot dzelzceļam, bet pārējo daļu sadalīja gruntsgabalos pārdošanai. Līdz Romana fon Mendes nāvei 1894.gadā, lielākā daļa gruntsgabalu jau bija pārdoti, un viņa atraitne Marija Mende, dzimusi Lauenšteina, iztirgoja atlikušo daļu. Mendu dzimtas īpašumā palika vien pavisam neliels zemes gabals.^[3] ^[5]

1877. gadā daļu muižas teritorijas nodalīja no Rīgas patrimoniālā apgabala un tās pārgāja pilsētas pašvaldības iestāžu pārziņā.

1882.gadā muižas centrālo zemes gabalu iegādājās Ziemeļamerikas birģermeistars Viljams Jenišs, kurš tur atvēra nelielu kafijas un tās surogātu malšanas fabriku. Zemes gabals redzams 1903.-1908.gada Rīgas plānā ar 25.numuru un norādi "Kafijas surogātu fabrika. Jenišs." Savukārt 1924.gadā šo zemes gabalu iegādājās Pēteris Janitēns, kurš, netiekot galā ar aizņemtajiem parādiem īpašuma iegādei, 1928.gadā zemi sadala un pārdod trīs privātīpašniekiem, kā arī Rīgas pilsētai, kas tur ierīkoja bērnudārzu (šobrīd - Rīgas 135. pirmsskolas izglītības iestādi "Liepziediņi"). ^[3] Balstoties uz vācu tautības vēsturnieka Nikolaja Buša (vācu: Nicolaus Busch) vēstīto, tieši šajā vietā (vēl 20.gadsimta sākumā) atradās kāds vecs svētkoks, zem kura saknēm atrasti senlatviešu ziedojumi - 17.-18.gadsimta monētas un dažādas sīklietas. ^[6] ^[3]

1895.-1896. gados daļā muižas teritorijas uzcēla rūpnīcu "Fenikss", "Džutas manufaktūru", instrumentu tērauda rūpnīcu "Salamandra" u.c. fabrikas. Šreienbušā izveidojās plašs strādnieku ciemats, kurā līdz Pirmajam pasaules karam uzcēla aptuveni 800 dzīvojamo ēku, kurās dzīvoja vairāk nekā 22 000 iedzīvotāju.^[7] Rīgas pilsētas teritorijā oficiāli iekļauts kopš 1924. gada.^[8] 1920. gados Šreienbušu pārdēvēja par Čiekurkalnu.

Literatūra

Kaupuža D. Rīgas muižiņas. Latvijas architektūra, Rīga, 2005, 95. lpp.

Atsauces

↑ ambermarks.com
↑ Heinrich von Hagemeister. Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands, Volumes 1. Riga : Eduard Frantzen, 1836. 67. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 22. augustā. Skatīts: 2017. gada 16. jūlijā.
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 Vaida Villeruša. «Vai Rīgai bijis savs svētkoks». Latvijas Vēstnesis, Nr.56, 06.04.2001. Arhivēts no oriģināla, laiks: 11.11.2021. Skatīts: 20.04.2024.
↑ Starp pilsētu, zemi un pasauli^{[novecojusi saite]} "Latvijas Vēstnesis" 09.01.2003., Nr. 4 (2769)
↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. III sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 4180. sleja.
↑ Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga. «Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga (Ed.). (1924). Mitteilungen aus der livländischen Geschichte (22nd ed., 2nd issue). Riga: Kommissionsverlag N. Kymmel.», 1924. Skatīts: 03.10.2024.
↑ zudusilatvija.lv
↑ Čiekurkalna vēsture no citariga.lv

Koordinātas: 56°59′03″N 24°10′22″E / 56.98417°N 24.17278°E / 56.98417; 24.17278

[1] rmarks.com

[2] Heinrich von Hagemeister. Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands, Volumes 1. Riga : Eduard Frantzen, 1836. 67. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 22. augustā. Skatīts: 2017. gada 16. jūlijā.

[:0-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 Vaida Villeruša. «Vai Rīgai bijis savs svētkoks». Latvijas Vēstnesis, Nr.56, 06.04.2001. Arhivēts no oriģināla, laiks: 11.11.2021. Skatīts: 20.04.2024.

[4] Starp pilsētu, zemi un pasauli^{[novecojusi saite]} "Latvijas Vēstnesis" 09.01.2003., Nr. 4 (2769)

[5] Latviešu konversācijas vārdnīca. III sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 4180. sleja.

[6] Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga. «Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga (Ed.). (1924). Mitteilungen aus der livländischen Geschichte (22nd ed., 2nd issue). Riga: Kommissionsverlag N. Kymmel.», 1924. Skatīts: 03.10.2024.

[7] zudusilatvija.lv

[8] Čiekurkalna vēsture no citariga.lv

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]