Šiītu islāms

Šiītu islāms (arābu: الشيعة‎, aš-šīʿa — ‘(Alī) sekotāji’), arī šiisms,^[1] ir otrs lielākais islāma novirziens pēc sekotāju skaita aiz sunnītu islāma. Tāpat kā citi islāma virzieni, arī šiisms balstās uz Korānu, bet atšķirībā no sunnītiem, kas savu valdnieku (halīfu) ievēl,^[2] šiīti uzskata, ka reliģiskajam līderim ir jābūt kādam no Muhameda pēctečiem. Par pirmo šiītu līderi (imāmu) kļuva Muhameda znots Alī ibn Abū Tālibs.^[3]

Imama Alī mošeja, kur apglabāts Alī ibn Abū Tālibs

Sākotnēji šiīti bija politisks grupējums, kas atbalstīja ceturtā kalifa Alī ibn Abū Tāliba un vēlāk arī viņa pēcnācēju varu. Pamazām tas attīstījās par reliģisku kustību, kuru neietekmēja lielākais islāma virziens — sunnītu islāms. Šajā laikā radās vairākas sektas, kas atbalstīja šiītu islāmu. Sefevīdu valstī 16. gadsimtā šiītu islāms kļuva par valsts oficiālo reliģiju. Mūsdienās šiītu islāms galvenokārt izplatīts tieši šīs valsts pēctecē Irānā.

Šiītu divpadsmit imāmi

Imāms	Valdīšanas laiks
Alī ibn Abū Tālibs	656–661
Hasans Ibn Alī	661–669
Huseins Ibn Alī	669–680
Zein-al-Ābidīns	680–712
Muhameds al-Bākirs	712–ap 735
Džafars as-Sādiks	735–765
Mūsa al-Kāzims	765–799
Alī ar-Rida	799–818
Muhameds al-Džavāds	818–835
Alī al-Hādī	835–868
Hasans al-Askarī	868–873
Muhameds al-Muntazars	*

* — divpadsmitais imāms pazuda; šiīti tic, ka viņš atgriezīsies laiku beigās kā Mahdī, lai atnestu pasaulei mieru un taisnību.

Valstis ar lielāko šiītu skaitu

Āzijas, Āfrikas un Eiropas valstis ar pārsvarā šīisma (tumši zaļā krāsā) un sunnisma (gaiši zaļā krāsā) izplatību

Valstis ar vislielāko šiītu musulmaņu skaitu:^[4]

Valsts	Šiītu musulmaņi
Irāna	66 – 70 miljoni
Irāka	19 – 22 miljoni
Pakistāna	17 – 26 miljoni
Indija	16 – 24 miljoni
Jemena	8 – 10 miljoni
Turcija	7 – 11 miljoni
Azerbaidžāna	5 – 7 miljoni
Indonēzija	5 – 6 miljoni
Afganistāna	3 – 4 miljoni
Sīrija	3 – 4 miljoni
Saūda Arābija	2 – 4 miljoni
Nigērija	<4 miljoni
Libāna	2,5 – 3,5 miljoni
Tanzānija	<2 miljoni

Atsauces

↑ «Šiisms». tezaurs.lv. Skatīts: 2019. gada 31. janvārī.
↑ Pols Lunds. Islāms. Rīga : Zvaigzne ABC, 2003. 50. lpp. ISBN 9984-22-921-1.
↑ Leons Taivans. Tuvo Austrumu civilizācija: arābi, islāms, halifāts. ISBN 978-9984-46-309-4.
↑ «Mapping the Global Muslim Population: A Report on the Size and Distribution of the World's Muslim Population». Pew Research Center. 2009. gada 7. oktobris. Skatīts: 2019. gada 1. februārī.