Vikipēdija

Šibalba

Šibalba (no maiju: Xib'alb'a — "baiļu vieta",[1] no jukateku: xibil — "pazust") ir pazemes valstība maiju mitoloģijā, pār ko valdīja maiju nāves dievi ar saviem palīgiem. Kiču maiju valodā pazemes valstību sauca Mitnal.

16. gadsimta Verapasas pilsētā par ieeju Šibalbā uzskatīja alu Kobanas tuvumā, Gvatemalā.[2] Citas alu sistēmas Belizā arī ir sauktas par ieeju Šibalbā.[3] Atsevišķas maiju kopienas Piena ceļu uzskata par ceļu uz Šibalbu.[4][5][6]

Šibalba ir aprakstīta Kiču mitoloģijas un vēstures atstāstā Popol Vuh, ko pirmoreiz latīņu valodā tulkoja dominikāņu mūks Francisko Himeness no kristīgās perspektīvas,[7] līdz ar ko Šibalbu mēdz pielīdzināt ellei. Taču ļaunuma konceptu maiju mitoloģijā pārstāv citas, Šibalbā nemītošas dievības, un Šibalbu nevar uzskatīt par maiju analogu ellei, jo tā reprezentē nāvi un slimību nevis sodu.

Iemītnieki

labot šo sadaļu
 
Ahalpuha attēlojums tīstoklī "Drēzdenes kodekss"

Popol Vuh Šibalbu apraksta kā pazemes galmu, kas ir asociēts ar nāvi un 12 dieviem, ko sauc par Šibalbas kungiem. Vissenākie maiju nāves dievi, kas valdīja pār Šibalbu, ir Hunkamess ("viena nāve") un Vukubkamess ("septiņas nāves"). Hunkamess bija vecākais no abiem.[8][9]

Uz pārējiem desmit Šibalbas kungiem visbiežāk atsaucas kā uz dēmoniem. Katram no tiem ir vara pār dažādām cilvēku ciešanām: slimība, bads, bailes, trūkums, sāpes un visbeidzot nāve.[1] Viņi visi darbojas pāros:

  • Šikiripats ("spārnotā cilpa") un Kučumakiks ("pulcētās asinis") rada slimības cilvēku asinīs;
  • Ahalpuhs ("strutu radītājs") un Ahalkana ("dzeltes radītājs") izraisa ķermeņa tūsku;
  • Čamiabaks ("kaulu zizlis") un Čamiaholoms ("galvaskausa zizlis") bija Šibalbas "kārtībsargi", kuru uzdevums bija novājināt cilvēku ķermeņus līdz izsīkumam un līķus pārvērst skeletos;
  • Ahalmezs ("slaucīšanas dēmons") un Ahaltokobs ("duršanas dēmons") slēpjas neizslaucītās istabās, kur nodur cilvēkus līdz nāvei;
  • Šiks ("spārns") un Patans ("siksna") izraisa pēkšņu nāvi, žņaudzot un liekot cilvēkiem klepot asinis, kamēr tie iet pa ceļu.[8][9]

Pārējie Šibalbas iemītnieki ir nonākuši kungu varā, staigājot pa zemes virsmu un izpildot to pienākumus.

Uzbūve

labot šo sadaļu
 
Sikspārnis no maiju pazemes valstības. Attēlots uz polihroma keramikas šķīvja no Vidusamerikas klasiskā perioda. Balamku, Kampeče, Meksika.

Šibalba bija plaša pils, ko veidoja vairākas atsevišķas celtnes un vietas, kas ir aprakstītas vai minētas iekš Popol Vuh. Galvenās no tām bija Šibalbas kungu pulcēšanās vieta, pieci vai seši nami, kas kalpoja kā Šibalbas pirmie pārbaudījumi un Šibalbas bumbu spēles laukums.[10] Popol Vuh piemin arī kungu namus, dārzus un citas celtnes, kas liecina, ka Šibalba bija vismaz liela pilsēta.

Šibalba bija pārbaudījumu un lamatu pilna ikvienam, kurš tajā ieradās. Lai nonāktu Šibalbā, vispirms, bija jāšķērso upe ar skorpioniem, tad — asiņu upe un visbeidzot — strutu upe.[11] Tām sekoja krutceles, kurās ceļotājiem bija jāizvēlas vienu no četriem runājošiem ceļiem, kas mulsina un maldina: sarkanais ceļš, melnais ceļš, baltais ceļš un dzeltenais ceļš. Pēc šo šķēršļu pārvarēšanas ceļotāji ieradās Šibalbas kungu pulcēšanās vietā, kur apmeklētājiem bija jāsveicina sēdošie kungi. Tiem blakus nosēdināja reālistiskus manekenus, lai mulsinātu un izsmietu apmeklētājus, kas mēģināja tos sveicināt. Tos, kam neizdevās atšķirt kungu no manekena, aicināja apsēsties uz sola, kas patiesībā bija karsta plītsvirsma. Tā Šibalbas kungi sevi izklaidēja, pazemojot cilvēkus, pirms sūtīt tos pildīt kādu no Šibalbas nāvīgajiem pārbaudījumiem.

Pilsētā atradās vismaz seši apmeklētājiem paredzēti pārbaudījumu nami:

  • Tumšais nama iekšienē valdīja pilnīga tumsa;
  • Rībošajā jeb Aukstajā namā pūta nepanesami auksts vējš;
  • Jaguāru nams bija pilns ar izsalkušiem jaguāriem;
  • Sikspārņu namā atradās bīstami, spiedzoši sikspārņi;
  • Nažu nams bija aprīkots ar asmeņiem un nažiem, kas kustējās paši.

Atsevišķi Popol Vuh piemin Karsto namu, kas bija pilns dzirkstelēm un liesmām. Šo pārbaudījumu mērķis bija nogalināt vai pazemot cilvēkus, kas tos pildīja un nespēja pārspēt viltībā Šibalbas kungus.[12]

Iznīcība

labot šo sadaļu

Šibalbā atradās slavenais bumbu spēles laukums, kurā Popol Vuh pirmie varoņu dvīņi — Hunhunahpu un Vukubhunahpu pakļāvās dēmonu viltībai nāvējošas, asmeņiem klātas bumbas veidā. Dvīņu līķus sadalīja, un to galvas uzsprauda pazemes koka zarā. Koks uzziedēja un nesa augļus. Augļa sulai pieskārās Šibalbas dāma Iškika un kļuva no tās stāvoklī ar Hunahpu un Šbalanki.

Visbeidzot bumbu spēles laukumā maiju varoņu dvīņi — Hunahpu un Šbalanke uzvarēja nāves dievus un tos gāza.[13]

Popol Vuh atklāj, ka Šibalbas iemītnieki bija iemantojuši pielūgsmi no cilvēkiem uz zemes, kas nāves dieviem upurēja cilvēkus. Popol Vuh aprakstītajā laika posmā Šibalbas iemītniekus iemāna pieņemt viltus upurus un visbeidzot pazemo, liekot tiem pieņemt nevērtīgus ziedojumus. Antropologs Deniss Tedloks minēja, ka šī notikumu secība varētu būt kiču celtā neslava senākajām maiju pielūgsmes formām.[14]

Kas notika ar Šibalbu un tās iemītniekiem pēc tam, kad varoņu dvīņi sakāva nāves dievus nav skaidrs, taču, domājams, ka tā vēl ilgi turpināja pastāvēt kā tumša pazemes valstība.

Masu kultūrā

labot šo sadaļu
  • Režisora Darena Aronovska 2006. gada ASV filmā "Strūklaka" maiju mitoloģija, dzīvības koks un nemirstības meklējumi ir filmas galvenie motīvi. Galvenā varoņa Toma sieva Īzija viņam teleskopā parāda Šibalbas zvaigzni un stāsta par maiju ticējumiem. Sapnī Toms atrodas caurspīdīgā lodveida kapsulā, kas krīt uz zvaigzni, taču nesasniedz to. Zvaigzne eksplodē un dod dzīvību jaunām zvaigznēm.
Mūziku filmai radīja komponists Klints Mansels un izpildīja Kronos Quartet un Mogwai. Filmas skaņu celiņa 6. kompozīciju sauc Xibalba.

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 Richard Hooker. «Native American Creation Stories». Washington State University. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 23. oktobrī.
  2. ↑ Don Patterson. Journey to Xibalba : A Life in Archaeology. Albuquerque: NM : University of New Mexico Press, 2007. 75. lpp. ISBN 9780826342928.
  3. ↑ Amélie A. Walker. «My Trip to Xibalba and Back». Archaeological Institute of America, 2000. gada jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. decembrī. Skatīts: 2023. gada 21. novembrī.
  4. ↑ Steve Mizrach. «The Mayan Sacbe System Analyzed as an Information Web». Florida International University. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 23. oktobrī.
  5. ↑ Susan Milbrath. Star Gods of the Maya: Astronomy in Art, Folklore, and Calendars (1st izd.). University of Texas Press, 1999. 98. lpp. ISBN 0292752253.
  6. ↑ Alexus McLeod. Astronomy in the Ancient World: Early and Modern Views on Celestial Events. Springer, 2016. 29. lpp. ISBN 978-3-319-23600-1. doi:10.1007/978-3-319-23600-1.
  7. ↑ Abreu, 2008; p. 9.
  8. ↑ 8,0 8,1 Christenson, Allen J. (trans.) (2007) Popol Vuh: The Sacred Book of the Maya. The Great Classic of Central American Spirituality, Translated from the Original Maya Text
  9. ↑ 9,0 9,1 Recinos, Adrian; Goetz, Delia; Morley, S.G. (trans.) (1991) Popol Vuh: Sacred Book of the Ancient Quiche Maya (Civilization of American Indian)
  10. ↑ William Palmer III. «Maya Ballgame». University of Maine, Fogler Library. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 26. jūlijā.
  11. ↑ «Popol Vuh, Chapter II».
  12. ↑ «Hero Twins». Mythweb. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 21. aprīlī.
  13. ↑ «Twins in mythology». Simon Fraser University. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 2. maijā.
  14. ↑ Tedlock, Dennis (1996) Popol Vuh: The Definitive Edition of the Mayan Book of the Dawn of Life and the Glories of Gods and Kings. Touchstone Books. ISBN 0-684-81845-0.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Šibalba&oldid=4079350"