Ērika Zēla, vēlāk Zēla-Kuzmina (vācu: Erika Sehl-Kusmin, 1902—1989) bija vācbaltiešu filozofe un dzejniece.

Ērika Zēla

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimusi 1902. gada 8. janvārī Rīgā fabrikanta Voldemāra Zēļa ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā bija spiesta pārcelties uz dzīvi Pēterpilī, kur 1918. gada aprīlī kā eksterns nokārtoja ģimnāzijas beigšanas eksāmenus un atgriezās Rīgā, kur 1921. gadā absolvēja arī Klasisko ģimnāziju. Studēja filozofiju Rīgas Herdera institūtā (1920—1921), Freiburgas Universitātē (1922—1928), Minhenes Universitātē (1923—1924), Kēnigsbergas Universitātē (1930) un Vīnes Universitātē (1931—1932). Kēnigsbergas Alberta Universitātē viņa aizstāvēja savu Dr. Phil. grādu par Džona Loka izziņas teoriju.

Pēc atgriešanās Rīgā Zēla Vācu Pedagoģijas Institūtā ieguva skolotājas kvalifikāciju, bet 1933. gada rudenī arī teoloģijas kandidāta nosaukumu un no 1934. gada darbojās kā Rīgas Herdera institūta profesora Kurta Štafenhāgena asistente, vēlāk privātdocente. Aizstāvēja habilitācijas darbu par uztveres problēmu antīkajā filozofijā, kura recenzenti bija Martins Heidegers un Aleksandrs Pfenders (Pfänder).[1] 1939. gadā izceļoja uz Vāciju, pēc Otrā pasaules kara strādāja akadēmisku darbu Rietumberlīnē un nodarbojās ar rakstniecību.[2]

Mirusi 1989. gadā Berlīnē.[3]

Zinātniskie darbi

labot šo sadaļu
 
Erkenntnisontik in der griechischen Philosophie (1936).

Literārie darbi

labot šo sadaļu
  • Verträumte Heimat Baltenland. Berlin-Tempelhof, 1964
  • Inkrustriert. Baltische Briefe 8/9 (190/191), 1964 — S. 15

Dzejas krājumi

labot šo sadaļu
  • Vor Jahren (1975)
  • Im Wandel der Jahreszeiten (1975)
  • Einst und jetzt (1978)
  • Spätlese (1978)
  • Diversa (1979)
  • Abschied (1982)