Atvērt galveno izvēlni

Ārija Elksne

latviešu dzejniece

Ārija Elksne (dzimusi Grietiņa, precējusies Demidova, vēlāk Fišere; dzimusi 1928. gada 7. februārī, mirusi 1984. gada 29. septembrī) bija latviešu dzejniece.

Ārija Elksne
Personīgā informācija
Dzimusi 1928. gada 7. februārī
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Mirusi 1984. gada 29. septembrī (56 gadi)
Rīga
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Tautība latviete
Dzīvesbiedrs Miķelis Fišers
Bērni Miķelis Fišers (gleznotājs)
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejniece
Augstskola Rīgas Medicīnas institūts
Apbalvojumi Nopelniem bagātās kultūras darbiniece (1975)

BiogrāfijaLabot

Dzimusi 1928. gadā Rīgā Latvijas armijas mūziķa ģimenē. Mācījās Cēsu 1. pamatskolā (1935-1939), Krustpils pamatskolā (1939-1942) un Jēkabpils vidusskolā (1942-1947). 1947. — 1953. gadā studēja medicīnu LU Medicīnas fakultātē (no 1950. gada Rīgas Medicīnas institūtā), apprecējās ar studentu Aleksi Demidovu. 1952. gada Ziemassvētkos viņiem piedzima meita Ieva, bet kopdzīve ar Demidovu izjuka.

Pēc studiju beigām viņa turpināja studijas RMI Bioloģijas katedras aspirantūrā embrioloģijas nozarē (1953-1957).

Līdztekus piestrādāja Ķemeru sanatorijā (1953-1956), kur iepazinās ar tālaika Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes sekretāru Jūliju Vanagu un pēc viņa pamudinājuma nolēma publicēt savus dzejoļus ar pseidonīmu Elksne.[1] 1956. gadā žurnālā "Padomju Latvijas Sieviete" bija iespiesti viņas dzejoļi "Jau rudens vēji kļavu lapas raisa..." un "Laikam senu sapni redzu...".[2]

No 1956. līdz 1965. gadam viņa strādāja par asistenti Rīgas Medicīnas institūta Bioloģijas un mikrobioloģijas katedrā.[3] Elksnes pirmais dzejoļu krājums "Vārpu valoda" iznāca 1960. gadā un viņa ātri kļuva populāra. 1968. gadā viņa apprecējās ar operdzedātāju Miķeli Fišeru un 1970. gadā viņiem piedzima dēls Miķelis. Cieta no bipolāriem traucējumiem,[1] 1984. gadā dzīvi beidza pašnāvībā, apbedīta Baltezera kapos. Kapa pieminekļa autors O. Feldbergs.

BibliogrāfijaLabot

Pirmā publikācija — dzejoļi žurnālā "Padomju Latvijas Sievietes" 1956. gadā. Dzeja savdabīga ar tiešumu — atgādina vārsmās uzrakstītu pārskatu par dzīvi, tur atspoguļojas visi dzīves posmi un visi pārdzīvojumi.

DzejaLabot

  • "Vārpu valoda" (1960)
  • "Uz tavu veselību, zeme!" (1963)
  • "Vasaras vidū" (1966)
  • "Galotņu gaisma" (1968)
  • "Izlasīsim arī mēs" (1970)
  • "Trešā bezgalība" (1971)
  • "Kā Pēcītis gāja pie rūķiem" (1972)
  • "Klusuma krastā" (1973)
  • "Vēl vienai upei pāri" (1975)
  • "Līdz saulei aizdomāt" (1977)
  • "Mājupceļš" (1978)
  • "Vēstules tālajai zvaigznei" (1978)
  • "Metamorfozes" (1980)
  • "Pie sirsnības strauta" (1982)
  • "Stari" (1982)
  • "Viršu karogs" (1986)
  • Dzejas izlase "Es visu mūžu mīlējusi esmu" (1988)
  • "Gaismas gadi" (1994)
  • "Lūgums" (2005)
  • "Mīlēdama" (2008)

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot