Zinātniskais izdevums

Zinātniskais izdevums jeb zinātniskā publikācija (no latīņu: pūblicātio — 'izsludinājums') ir izdevuma veids, kas ietver teorētisku vai eksperimentālu pētījumu rezultātus un atbilstošu iepriekšējās zinātniskās literatūras apskatu. Zinātniskie izdevumi parasti ir paredzēti samērā nelielai auditorijai un tāpēc izdoti nelielā apjomā. No citiem izdevuma veidiem tie atšķiras ar materiāla stilistisko sarežģītību un plašu zinātniskās terminoloģijas lietojumu, kuras skaidrojums var būt iekļauts izdevumā vai arī izdots atsevišķi specializētās svešvārdu un skaidrojošajās vārdnīcās.

Zinātnisko izdevumu veidiLabot

  • Monogrāfija (no sengrieķu: μόνος (monos) — 'viens' un sengrieķu: γράφειν (graphein) — 'rakstīt') — viena vai vairāku autoru zinātnisks vai populārzinātnisks darbs, kurā iespējami pilnīgi aplūkots kāds jautājums vai temats.
  • Disertācijas autoreferāts — autora sarakstīts zinātniskā darba (parasti disertācijas) īss satura izklāsts.
  • Preprints (no angļu: preprint — 'novilkums') jeb pirmsizdevums — zinātniskā darba materiāla daļas vai kopsavilkuma izdevums pirms visa darba pabeigšanas.
  • Zinātniskās konferences (kongresa vai simpozija) referātu tēzes — zinātnisks neperiodisks krājums, ko kā informatīvā materiāla izklāstu anotācijas, referāta vai ziņojuma veidā parasti izdod pirms konferences sākuma.
  • Konferences (kongresa vai simpozija) materiāli — neperiodisks krājums, kas ietver pasākuma kopsavilkumu (ziņojumus, priekšlikumus un risinājumus). Atkarībā no konferences rakstura izšķir zinātniskās konferences materiālus, zinātniski-praktiskās konferences materiālus, zinātniski-pētnieciskās konferences materiālus u.c.
  • Zinātnisko darbu krājums — zinātnisko organizāciju, skolu vai sabiedrības pētījumu materiālu apkopojums. Tajā iekļauto darbu žanri var būt atšķirīgi; tie var būt raksti, ziņojumi un esejas. Galvenais zinātnisko darbu krājuma vienojošais elements ir rakstu saturs.

Zinātniskais rakstsLabot

Zinātniskajam rakstam jābūt rakstītam zinātniskajā valodas stilā, noformētam atbilstoši prasībām (ar atsaucēm, literatūras sarakstu utt.) un publicētam zinātniskā izdevumā. Zinātnisko rakstu veidi:

  • Oriģinālraksts (autora pētījumi);
  • Īsraksts (kāds viens būtisks fakts, nevis vispārīgi);
  • Gadījuma apraksts (piemēram, medicīnā);
  • Zinātnisks pārskats par konferenci vai kongresu;
  • Analītiska recenzija par grāmatu vai rakstu krājumu;
  • Ievadraksts.

Rakstot rakstu, īpaša nozīme jāpiešķir pētījuma izvirzītajiem noteikumiem, it īpaši formas ziņā, jo no tā ir atkarīga turpmāko pētījuma rezultāti.

Zinātniskā oriģinālpētījuma pamatstruktūraLabot

Zinātniskā oriģinālpētījuma pamatstruktūraā ietilpst šādas nodaļas:

  • Ievads, kas pamato pētījuma aktualitāti un ieinteresē lasītāju;
  • Materiāli un metodes, kas sīki un ļoti precīzi apraksta pētījuma norisi;
  • Rezultāti, kas atbilst darba mērķim, un kur dominē fakti;
  • Diskusija, kas rezultātus vispārina un salīdzina ar citu autoru darbiem, kā arī izvērtē dažādu apstākļu ietekmi uz rezultātiem.

Ja norāžu sarakstu veido pēc kāda noteikta izdevuma principiem, tas nevar būt vispārīgi identificējams. Ja, to veido pēc starptautiskiem standartiem, tad tas pēc tam ir izmantojams tālākos pētījumos.

  • Bibliogrāfiskā norāde norāda uz izmantoto informācijas avotu, sniedz pamatatziņas par to, konkretizē izmantotās informācijas precīzu atrašanās vietu avotā. Bibliogrāfiskajās norādēs ietilpst: galvenais elements, norādes elementi (obligātie un fakultatīvie elementi), bibliogrāfiskās dalītājzīmes, saīsinājumi, kārtojums un numerācija.
  • Bibliogrāfiskā atsauce ir īsa, kvadrātiekavās iekļauta norāde, kas dota tekstā, lapas lejasdaļā, nodaļas vai teksta beigās, lai noteiktu informācijas avotu un konkretizētu tā atrašanās vietu.
  • Bibliogrāfiskais apraksts ir iespējami pilnīgs ziņu kopums aprakstvienības raksturošanai un nepārprotamai tā identificēšanai.

Zinātniskā izdevuma stiliLabot

Atšķirības starp zinātniskajiem stiliem nosaka valoda, tās struktūra un iespējas, tautas mentalitāte, konvencijas un paražas. Zinātniskais stils aizsācies Renesansē un Apgaismības laikmetā. Mūsdienās zinātniskie izdevumi pārsvarā ir angļu stilā, jo zinātnē dominē angļu valoda. Angļu stils ir lineārs. Jāšķir mutvārdu un rakstveida zinātnes valodas stils.

Atšķirībā no citiem funkcionālajiem stiliem, zinātniskā izdevuma stilam raksturīga jēdzienos sniegta informācija, nominālisms, objektivitāte, neitrāla, formāla, nedramatiski "sausa" leksika, formalizēta izklāsta veids, plašs terminoloģijas, tostarp svešvārdu, lietojums. Latvijā zinātniskais valodas stils veidojies sākot ar starpkaru periodu, Mūsdienās angļu valodas ietekmē mainās latviešu valodas terminoloģija, un notiek terminoloģijas pārceļošana no jomas jomā.

Izmantotā literatūraLabot

  • M. Baltiņš "Zinātniskā raksta struktūrelementi", Konferences materiālu konspekts.
  • B. Mūze, Daina pakalna, Iveta Kalniņa "Bibliogrāfiskās norādes un atsauces", metodiskais līdzeklis, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2005.g.
  • H. Zankevičs "Ieskats zinātnisko izdevumu un publikāciju kvalitātē", Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts, 2004. gada 22. novembris: 19 (290),ISSN 1407-6748
  • A. Veisbergs "Zinātniskais stils dažādās kultūrās, to ietekme uz latviešu stilu".
  • V. Skujiņa "Termins zinātnes valoda", Latviešu terminoloģijas izstrādes principi. — Rīga: Zinātne, 1993.

Ārējās saitesLabot