Zināšanu sabiedrība
Zināšanu sabiedrība rada, dalās un dara pieejamas visai sabiedrībai tās zināšanas, kuras var tikt izmantotas, lai veicinātu sabiedrības labklājību. UNESCO, kas aktīvi strādā, lai attīstītu zināšanu sabiedrību, to definē kā sabiedrību, kuras virzītājspēks ir kultūra un izglītība un kas ir aicināta, izzinot sociālās, ekoloģiskās un ekonomiskās vides daudzveidību, radīt jaunas zināšanas un tās izmantot kopīgās labklājības veicināšanai.[1] Savukārt citi avoti zināšanu sabiedrību definē kā sabiedrību, kurā informācijas un zināšanu radīšana, izplatīšana un izmantošana ir vissvarīgākais faktors ražošanā,[2] šādas sabiedrības ir atkarīgas no to potenciāla radīt zinātniskas un tehnoloģiskas zināšanas. Zināšanu sabiedrība atšķiras no informācijas sabiedrības ar to, ka zināšanu sabiedrība pārvērš informāciju resursos, kas sniedz iespēju sabiedrībai efektīvāk funkcionēt, kamēr informācijas sabiedrība rada un izplata neapstrādātus datus.[3] Spēja vākt un analizēt informāciju ir pastāvējusi jau kopš cilvēces pirmsākumiem. Taču ideja par mūsdienu zināšanu sabiedrību ir balstīta ievērojamajā datu radīšanas un informācijas izplatības pieaugumā, ko sekmē informācijas tehnoloģiju inovācijas.[4]
Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas
labot šo sadaļuInformācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) attīstība ir būtiski veicinājusi sabiedrības spēju radīt datus un datu radīšanas ātrumu. Interneta attīstīšana ir devusi iespēju sabiedrībai piekļūt nepieredzētiem informācijas apjomiem. Internets sniedz sabiedrībai rīkus, lai sazinātos ar cilvēkiem visā pasaulē, vienlaikus ļaujot tiem kļūt par satura lietotājiem un veidotājiem. Digitālo tehnoloģiju un mobilo ierīču inovācijas rada iespēju ikvienam lietot internetu jebkurā laikā un jebkur, kur pieejamas digitālās tehnoloģijas. IKT rīkiem ir potenciāls padarīt pieejamāku izglītību, apmācības, nodarbinātību un piekļuvi dzīvildzes resursiem jebkuram sabiedrības loceklim.[5]
Tomēr indivīdu spēja radīt un izmantot datus ne vienmēr nozīmē zināšanu radīšanu. Mūsdienu mediji ik dienas rada neizmērojamu informācijas apjomu, taču informācija pati par sevi neveido zināšanas. Lai radītu zināšanas, ir nepieciešamas pārdomas, kuru rezultātā veidojas apzināšanās, nozīme un saprašana. Lai uzlabotu cilvēku dzīves apstākļus, ir būtiska kritiska informācijas analīze, kas veido zināšanas, kas palīdz sabiedrībai. Kritiskās domāšanas un pārdomu trūkums rezultātā informācija var kļūt par "nezināšanu", kas ir nepatiesa vai neprecīza.[6] Gaidāmie Semantic Web 3.0 un Ubiquitous Web 4.0 sekmēs informācijas un zināšanu radīšanas spēju izmantot intelektu, lai digitāli veidotu nozīmi neatkarīgi no lietotāju vadītām IKT.[7]
Sociālā teorija
labot šo sadaļuZināšanu sabiedrības sociālā teorija skaidro, kādā veidā zināšanas ir mūsdienu politikas, ekonomikas un kultūras pamats. Zināšanas ir prece, ko tirgo, lai gūtu ekonomisku labumu. Zināšanu sabiedrībā indivīdi, sabiedrības un organizācijas veic zināšanu kontekstā ražīgu darbu. Vadīšanas procesu pētnieks Pīters Drakers zināšanas uzskatīja par galveno ekonomisko resursu un definēja jēdzienu "zināšanu strādnieks" jau 1969. gadā,[8] P. Drakers arī bija pirmais, kurš sāka lietot jēdzienu "zināšanu sabiedrība."[9] Mūsdienās intensīvajā zināšanu vidē zināšanas rada jaunas zināšanas, kā rezultātā attīstās jaunas prasmes un inovācijas.[10]
Zināšanu sabiedrība sekmē cilvēktiesības un piedāvā vienlīdzīgu, iekļaujošu un universālu piekļuvi zināšanu radīšanai. UNESCO pasaules ziņojumā noteikti četri nozīmīgākie pamatprincipi taisnīgai zināšanu sabiedrības attīstībai, tie ir: kultūras daudzveidības saglabāšana, vienlīdzīga izglītības pieejamība, vispārēja piekļuve informācijai un vārda un preses brīvība.[11] Tomēr UNSECO atzīst, ka digitālā nevienlīdzība ir šķērslis patiesu zināšanu sabiedrību sasniegšanai. Internets ir pieejams 63% pasaules iedzīvotāju.[12] Šie dati liecina gan par izaugsmi, gan par pieaugošu nevienlīdzību. Galvenie faktori, kas veicina digitālo nevienlīdzību ir: ekonomiskie resursi, ģeogrāfija, vecums, dzimums, valodas prasmes, izglītība, sociālā un kultūras izcelsme, nodarbinātība un invaliditāte.[11]
Politika
labot šo sadaļuLai samazinātu digitālo nevienlīdzību, līderiem un politikas veidotājiem visā pasaulē vispirms ir jāattīsta izpratne par zināšanu sabiedrībām un jārada un jāīsteno iniciatīvas, kas sniegs vispārīgu labumu sabiedrībai kopumā. Sabiedrība sagaida, ka politiķi un valsts iestādes rīkosies racionāli un pieņems zināšanās balstītus lēmumus. Tomēr ne vienmēr ir noteiktas zināšanās balstītas atbildes sabiedrību ietekmējošos jautājumos. Zinātne mūsdienās vairs netiek uzlūkota kā nediskutējamu zināšanu sniedzēja, un dažreiz zinātne, radot zināšanas, vienlaikus rada arī vairāk neskaidrības. Kā rezultātā zināšanu attīstība izraisa arvien vairāk nezināšanas un izglītības trūkumu.[13] Līdz ar to institūcijām ir jāspēj pieņemt labākos iespējamos lēmumus šaubu, iespējamību, risku un neskaidrību apstākļos.[6]
Lai mazinātu zināšanu pieauguma un zināšanu trūkuma seku radīto neskaidrību, sabiedrības locekļi ar konfliktējošām nostājām izmanto attaisnošanu un seku novērošanu lēmumu pieņemšanā.[6] Institūcijas var rīkoties divu nodomu vadītas, pirmkārt, novērst sliktākās iespējamās sekas vai, otrkārt, atrast veiksmīgāko risinājumu. Ekspertu zināšanu demokratizācija veidojas tad, kad zināšanu sabiedrība rada un paļaujas uz ekspertiem. Ekspertu zināšanas mūsdienās vairs nav ekskluzīvi pieejamas atsevišķiem indivīdiem vai organizācijām. Zināšanu sabiedrībā zināšanas ir publiska prece, kas pieejama ikvienam sabiedrības loceklim, turklāt ikviens indivīds var kļūt par zināšanu radītāju un ekspertu. Ņemot vērā to, ka politiķi paļaujas uz ekspertiem lēmumu pieņemšanas procesā, politiķu padomnieks, kuram patiesībā nav speciālas zināšanas konkrētā ekspertīzes jautājumā, var kļūt ekspertu politiskā procesā.
Izglītība
labot šo sadaļuArvien vairāk tehnoloģiju tiek radītas, lai veicinātu globālu informācijas pieejamību, līdz ar to izglītības loma turpinās pieaugt un mainīties. Izglītība tiek uzskatīta par cilvēka pamattiesību.[11] Sabiedrībā, kurā lasīšana un skaitļošana ir nepieciešama ikdienā, prasmes lasīšanā, rakstīšanā aritmētikā ir kritiski svarīgas nākotnes izglītībai. Tomēr, zināšanu sabiedrība izglītība neaprobežojas tikai ar skolu. IKT attīstība paver iespēju ikvienam, kurš vēlas mācīties, iegūt informāciju un attīstīt zināšanas jebkurā laikā un vietā, kur piekļuve ir iespējama un neierobežota. Mūsdienu apstākļos prasme mācīties ir viens būtiskākajiem aspektiem, kas palīdz cilvēkiem pagūt formālo un neformālo izglītību.[11] Zināšanu sabiedrībā, ko papildina IKT, spēja atrast, klasificēt un šķirot informāciju ir svarīga. Indivīds ar šīm spējām kļūst par aktīvu IKT lietotāju, sekmējot rakstpratību un mūžizglītību pasīva mēģinājuma vietā.[11]
Viens no zināšanu sabiedrību raksturojošajiem faktoriem ir nepārtrauktas inovācijas, kas pieprasa izglītošanos mūža garumā, zināšanu attīstību un dalīšanos ar zināšanām. Izglītības iestādēm ir jāspēj pielāgoties mainīgajām prasībām. Līdz ar to izglītības profesionāļiem ir nepieciešams turpināt mācīties kopā ar sabiedrību, vēl vairāk — šiem profesionāļiem kā līderiem mācību metožu veidošanā ir jākalpo kā tiltam starp tehnoloģijām un mācīšanu.[5] Mūžizglītību raksturo spēja individuāli atskatīties un pārdomāt pašmācības nosacījumus un izvēlēties piemērotāko metodi zināšanu apguvei. Izglītības profesionāļiem ir nepieciešams sagatavot studentus mūžizglītībai.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «UNESCO LNK Asambleja lemj par atbalstu kultūrai un zināšanu sabiedrības attīstībai». biblioteka.lv. Skatīts: 2020. gada 13. decembrī.
- ↑ «Zināšanu sabiedrības izcelsme, īpašības, nozīme». Skatīts: 13/12/2020.
- ↑ C. Castelfranchi. Six critical remarks on science and the construction of the knowledge society. Journal of Science Communication 6(4), 2007. 1-3. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 2. februārī. Skatīts: 2020. gada 13. decembrī.
- ↑ Vallima, J. & Hoffman, D. Knowledge society discourse and higher education. Higher Education, 56(3, 2008. 265-285. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 T.J. van Weert. Education of the twenty-first century: New professionalism in lifelong learning, knowledge development and knowledge sharing. Education and Information Technologies, 11(3), 2006. 217-237. lpp.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 D. Innerarity. Power and knowledge: The politics of the knowledge society. European Journal of Social Theory, 16(1), 2012. 3-16. lpp.
- ↑ P.L. Harvey. Applying social systems thinking and community informatics thinking in education. In Rudestam, K.E., & Schoenholtz-Read, J. (Eds.) (Handbook of online learning. Thousand Oaks izd.). Sage Publications, 2010. 91-128. lpp.
- ↑ P.F. Drucker. The age of discontinuity: Guidelines to our changing society. New York : Harper & Row, 1969.
- ↑ P. Drucker. Management: Tasks, Responsibilities, Practices. New York : Harper & Row, 1973.
- ↑ Paavola, S. & Hakkarainen, K. The knowledge creation metaphor: An emergent epistemological approach to learning. Science & Education, 2005. 14, 535-557. lpp.
- ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization. Toward knowledge societies. UNESCO World Report, 2005.
- ↑ «Internet World Stats: Usage and Population Statistics». 30/09/2020/. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 3. septembrī. Skatīts: 2020. gada 13. decembrī.
- ↑ M. Gross. Ignorance and Surprise: Science, Society, and Ecological Design. Cambridge : MIT Press, 2010.