Votergeitas skandāls

Votergeitas skandāls (angļu: Watergate scandal) bija politisks skandāls ASV, kas noveda pie prezidenta Ričarda Niksona atkāpšanās no amata 1974. gadā. Skandāls sākās ar piecu vīriešu aizturēšanu, kuri 1972. gada 17. jūnijā bija ielauzušies Demokrātu nacionālās komitejas mītnē Votergeitas viesnīcā. FIB, kā arī vēlāk citas institūcijas un prese atklāja, ka šī ielaušanās nebija vienīgais Niksona administrācijas veiktais pārkāpums. Tika atklāti arī pārkāpumi saistībā ar viltus reklāmas kampaņām, politisko izspiegošanu, sabotāžu, nelegālu ielaušanos, nepareizi veiktiem nodokļu auditiem, liela mēroga telefonsarunu noklausīšanos un slepenu naudas fondu Meksikā, no kura apmaksāja ar šīm operācijām saistītos izdevumus.^[1]

Niksons ir vienīgais ASV prezidents, kurš atkāpies no amata.^[2]^[3] Niksona pēctecis, Džeralds Fords, ASV vārdā paziņoja par visu grēku piedošanu Niksonam.

Ielaušanās

1972. gada 17. jūnijā Votergeitas viesnīcas apsargs Frenks Vilss ieraudzīja, ka vairāku durvju slēdzenes ir aizlīmētas. Viņš noņēma līmlenti un devās prom. Pēc stundas viņš ievēroja, ka slēdzenes ir no jauna aizlīmētas. Vilss sazinājās ar policiju un pieci cilvēki tika aizturēti Demokrātu nacionālās komitejas birojā.^[4] Šie pieci cilvēki bija Virdžilio Gonsaless, Bernards Bārkers, Džeimss V. Makords, Eudženio Martiness un Frenks Stērdžiss. Visus piecus apsūdzēja zādzības un telefona sakaru pārtveršanas mēģinājumā. 15. septembrī šiem pieciem, kā arī Hovardam Hantam un Gordonam Lidijam, tika oficiāli izvirzīta apsūdzība.

Šie septiņi cilvēki tika atzīti par vainīgiem 1973. gada janvārī. Viņi tieši vai netieši bija Niksona pārvēlēšanas komitejas darbinieki. Vairāki cilvēki, tostarp, tiesnesis Džons Sirika, uzskatīja, ka pastāv lielāka konspirācija, kurā ir iesaistīti augsta līmeņa valdības pārstāvji.^[5] 1973. gada martā Džeimss Makords uzrakstīja vēstuli tiesnesim Sirikam par notikušā apstākļiem. Tas kļuva par vēl neredzēti liela apmēra politisko skandālu.^[6]

Izmeklēšana

Viens no svarīgākajiem izmeklēšanas atklājumiem bija laupītāju rīcībā esošais naudas daudzums. Viņiem bija vidusmēra ienākumi, tomēr aresta brīdī katra īpašumā bija tūkstošiem dolāru. Tika atklāts, ka noziedznieku bankas kontiem bija gājuši cauri vēl vairāki tūkstoši dolāru. Šī nauda tika izmantota, lai finansiāli atbalstītu visus viņu izdevumus, gan personīgos, gan tos, kas saistīti ar skandālu. Visu šo naudu pārskaitīja Niksona pārvēlēšanas komiteja. Prese atklāja saistību starp Niksona pārvēlēšanu un dažādām nelikumībām, tostarp ielaušanos Votergeitā. 1973. gada 30. aprīlī Niksons pieprasīja divu savu palīgu, H. R. Holdemana un Džona Ērlihmena atkāpšanos. Šie abi vēlāk tika apcietināti.

Niksona atkāpšanās

Niksons pamet Balto namu neilgi pirms viņa atkāpšanās stājas spēkā

1974. gadā atkāpās, tika apcietināti vai atstādināti no amata daudzi ar Niksonu saistīti cilvēki. "Votergeitas septītnieks" (Holdemens, Ērlihmens, Mičels, Kolsons, Strečens, Mārdians un Pārkinsons), vairāki bijušie prezidenta palīgi, tika atzīti par vainīgiem dažādos noziegumos 1. martā. Niksons slepeni tika atzīts par nevainīgu līdzzinātāju.

Pārstāvju palāta sāka apsvērt Niksona impīčmenta procedūru. No 1974. gada 27. jūlijā līdz 30. jūlijā Niksons tika apsūdzēts trīs dažādos pārinodarījumos: taisnīguma apturēšanā, varas ļaunprātīgā izmantošanā un Kongresa nicināšanā. Augustā tika izplatīts ieraksts no 1972. gada 23. jūnijā, kurā bija dzirdams Niksons un Holdemens, kuri apsprieda, kā apturēt CIP un FIB izmeklēšanas. Šis ieraksts, nosaukts par "dūmojošo šauteni" (angļu: smoking gun), iznīcināja Niksona politisko karjeru.

Kad Niksonam tika pateikts, ka pietiekami daudz cilvēku varētu balsot par viņa atlaišanu, prezidents pieņēma lēmumu atkāpties. Televīzijā raidītā runā Niksons pateica, ka atkāpsies un viņa demisija stāsies spēkā 1974. gada 9. augusta plkst 12:00 pēc Austrumu laika. Nākamajā dienā Niksons devās uz helikopteru, kas viņu aizveda uz Endrjūzas gaisa spēku bāzi Mērilendas štatā. 8. septembrī viņa pēctecis prezidenta krēslā, Džeralds Fords, valsts vārdā piedeva Votergeitas noziegumus.

1977. gadā intervijās ar britu žurnālistu Deividu Frostu Niksons pirmo reizi publiski atzina savu vainu skandālā.^[7]

Atsauces

↑ William B. Dickinson; Mercer Cross, Barry Polsky. Watergate: chronology of a crisis 1. Washington D. C. : Congressional Quarterly Inc., 1973. 8 133 140 180 188. lpp. ISBN 0871870592. OCLC 20974031. Šī grāmata ir pirmā daļa no divām. Abām daļām ir vienāds ISBN un Kongresa bibliotēkas numurs, E859 .C62 1973
↑ "And the most punishing blow of all was yet to come in late afternoon when the President received, in his Oval Office, the Congressional leaders of his party — Barry Goldwater, Hugh Scott, John Rhodes. The accounts of all three coincide... Goldwater averred that there were not more than fifteen votes left in his support in the Senate...." White, Theodore Harold. Breach of faith: the fall of Richard Nixon. New York : Atheneum Publishers, 1975. 28. lpp. ISBN 0689106580.
↑ "Soon Alexander Haig and James St. Clair learned of the existence of this tape and they were convinced that it would guarantee Nixon's impeachment in the House of Representatives and conviction in the Senate." Dash, Samuel. Chief counsel: inside the Ervin Committee — the untold story of Watergate. New York : Random House, 1976. 259–260. lpp. ISBN 0-394-40853-5.
↑ Sirica, John J. To set the record straight: the break-in, the tapes, the conspirators, the pardon. New York : Norton, 1979. 56. lpp. ISBN 0-393-01234-4.
↑ "There were still simply too many unanswered questions in the case. By that time, thinking about the break-in and reading about it, I'd have had to be some kind of moron to believe that no other people were involved. No political campaign committee would turn over so much money to a man like Gordon Liddy without someone higher up in the organization approving the transaction. How could I not see that? These questions about the case were on my mind during a pretrial session in my courtroom December 4." Sirica, John J. To set the record straight: the break-in, the tapes, the conspirators, the pardon. New York : Norton, 1979. 56. lpp. ISBN 0-393-01234-4.
↑ "When Judge Sirica finished reading the letter, the courtroom exploded with excitement and reporters ran to the rear entrance to phone their newspapers. The bailiff kept banging for silence. It was a stunning development, exactly what I had been waiting for. Perjury at the trial. The involvement of others. It looked as if Watergate was about to break wide open." Dash, Samuel. Chief counsel: inside the Ervin Committee--the untold story of Watergate. New York : Random House, 1976. 30. lpp. ISBN 0-394-40853-5.
↑ Elizabeth Drew. Richard M. Nixon. The American Presidents Series. New York : Times Books, 2007. ISBN 978-0-8050-6963-1.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Votergeitas skandāls.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

[congressional_quarterly_vol_1-1] William B. Dickinson; Mercer Cross, Barry Polsky. Watergate: chronology of a crisis 1. Washington D. C. : Congressional Quarterly Inc., 1973. 8 133 140 180 188. lpp. ISBN 0871870592. OCLC 20974031. Šī grāmata ir pirmā daļa no divām. Abām daļām ir vienāds ISBN un Kongresa bibliotēkas numurs, E859 .C62 1973

[2] "And the most punishing blow of all was yet to come in late afternoon when the President received, in his Oval Office, the Congressional leaders of his party — Barry Goldwater, Hugh Scott, John Rhodes. The accounts of all three coincide... Goldwater averred that there were not more than fifteen votes left in his support in the Senate...." White, Theodore Harold. Breach of faith: the fall of Richard Nixon. New York : Atheneum Publishers, 1975. 28. lpp. ISBN 0689106580.

[isbn0-394-40853-5-3] "Soon Alexander Haig and James St. Clair learned of the existence of this tape and they were convinced that it would guarantee Nixon's impeachment in the House of Representatives and conviction in the Senate." Dash, Samuel. Chief counsel: inside the Ervin Committee — the untold story of Watergate. New York : Random House, 1976. 259–260. lpp. ISBN 0-394-40853-5.

[4] Sirica, John J. To set the record straight: the break-in, the tapes, the conspirators, the pardon. New York : Norton, 1979. 56. lpp. ISBN 0-393-01234-4.

[5] "There were still simply too many unanswered questions in the case. By that time, thinking about the break-in and reading about it, I'd have had to be some kind of moron to believe that no other people were involved. No political campaign committee would turn over so much money to a man like Gordon Liddy without someone higher up in the organization approving the transaction. How could I not see that? These questions about the case were on my mind during a pretrial session in my courtroom December 4." Sirica, John J. To set the record straight: the break-in, the tapes, the conspirators, the pardon. New York : Norton, 1979. 56. lpp. ISBN 0-393-01234-4.

[6] "When Judge Sirica finished reading the letter, the courtroom exploded with excitement and reporters ran to the rear entrance to phone their newspapers. The bailiff kept banging for silence. It was a stunning development, exactly what I had been waiting for. Perjury at the trial. The involvement of others. It looked as if Watergate was about to break wide open." Dash, Samuel. Chief counsel: inside the Ervin Committee--the untold story of Watergate. New York : Random House, 1976. 30. lpp. ISBN 0-394-40853-5.

[7] Elizabeth Drew. Richard M. Nixon. The American Presidents Series. New York : Times Books, 2007. ISBN 978-0-8050-6963-1.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]