Voldemārs Maldonis
Voldemārs Maldonis (dzimis 1870. gada 18. jūlijā, miris 1941. gada 22. februārī) latviešu luterāņu mācītājs un pedagogs, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors (1922-1940).
| ||||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļu
Dzimis 1870. gadā Tirzas pagasta "Lejas Daudziņu" māju rentnieka Pētera Maldona un viņa sievas Annas, dzimušas Beķeres, ģimenē.
Mācījās Tirzas pagastskolā, tad Tirzas, Vecpiebalgas, Liezeres draudzes skolās. 1889. gadā beidza mācības Cēsu pilsētas skolā un strādāja par skolotāju Blomē (1889-1892) un Torņakalnā (1892-1895). 1893. gadā viņš žurnāla “Austrums” 3. numurā publicēja rakstu "Par bērnu sodiem". 1895. gadā Rīgas Aleksandra ģimnāzijā kā eksterns nokārtoja abitūrijas eksāmenu un studēja Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātē (1895-1900).
1901. gadā apprecējās ar igauņu mācītāja Johana Kerga meitu Raheli un pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur vadīja privātu sieviešu ģimnāziju ("Maldoņa ģimnāziju", 1901–1909).[1] Līdztekus bija Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vadītājs (1902–1903, 1907–1908). No 1909. līdz 1912. gadam bija Lubānas draudzes luterāņu mācītājs un skolotājs, no 1912. līdz 1919. gadam pirmais mācītājs Cēsu pilsētas draudzē.
Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Maldonis bija Vidzemes Pagaidu zemes padomes prezidija loceklis un Latviešu Zemnieku savienības loceklis. Latvijas SPR laikā izbēga no apcietinājuma un devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur papildinājās Marburgas universitātē. Pēc lielinieku padzīšanas atgriezās Rīgā un 1919. gada septembrī kļuva par Vidzemes, vēlāk Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijas viceprezidentu.
No 1919. gada Latvijas Universitātes mācību spēks, 1922. gadā Marburgā aizstāvēja filozofijas doktora grādu par tēmu "Šleiermahera sociālpedagoģijas filozofiskais pamats". 1924. gadā Prāgas Kārļa Universitātes Husa Teoloģijas fakultāte V. Maldonim piešķīra goda doktora grādu, no 1925. gada viņš bija Latvijas - Čehoslovākijas kulturēlās tuvināšanas biedrības priekšsēdis. Maldonis vairākkārt bija Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns, vadīja Sistemātiskās teoloģijas katedru un lasīja kursus reliģijas psiholoģijā, reliģijas filozofijā, dogmatikā, ētikā, reliģijas filozofijas un ētikas vēsturē un jaunāko laiku dogmatikas vēsturē. 1938. gadā V. Maldonim piešķīra goda doktora grādu teoloģijā (Dr. theol. hon. causa).[2]
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 1. jūlijā profesoru Maldoni atlaida no darba Universitātē un viņš dzīvoja pie meitām Mildas Strautmanes un Daigas Fogelmanes Poruka ielā 3 Mežaparkā, kur mira no triekas 1941. gada 22. februārī. Apbedīts Cēsu Brūžu Bērzaines kapos.[3]
Darbi
labot šo sadaļu- "Par ticības mācības metodiku" (kopā ar K. Bormani; 1915).
- "Poruka reliģija" (1922),
- "Poruka ētikas problēmi" (1923),
- "Dievs, der Gott der lettischen Volkstraditionen" (1935),
- "Nācionālie un internācionālie elementi reliģijā" (1937),
- "Mārtiņš Luters, Dzīve un darbs" (1937),
- "Evaņģēliskā dogmatika" (1939).
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1927)
- Zviedrijas Gustava Vāsas ordenis, II šķira, (1927)
- Krišjāņa Barona prēmija (1929)
- Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordenis
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «gulbenesbiblioteka.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. martā. Skatīts: 2013. gada 2. augustā.
- ↑ Nacionālā enciklopēdija enciklopedija.lv, Solveiga Krūmiņa-Koņkova
- ↑ literatura.lv
Avoti
labot šo sadaļu- Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 25482. — 25484. sleja.