Patskaņu harmonija

Patskaņu harmonija ir patskaņus asimilējošs fonoloģisks process. Atkarībā no terminoloģijas, tas ir viens no diviem metafonijas paveidiem.^[1] Valodās, kurās darbojas patskaņu harmonija, ir ierobežojumi, kādi patskaņi var atrasties līdzās cits citam, respektīvi, patskaņiem ir jābūt saskaņotiem pēc kāda noteikta kritērija.

Virziens un kritēriji

Progresīva metafonija ir saskaņošanās no kreisās uz labo pusi jeb no vārda sākuma uz beigām. Šaurākajā nozīmē tikai progresīvu metafoniju sauc par patskaņu harmoniju. Progresīva patskaņu harmonija darbojas vairākās urāliešu un tjurku valodās. Piemēram, šādos turku valodas vārdos piedēklis ir saskaņots ar saknes patskani: evim "mana māja", kolum "mana roka", ulusum "mana tauta", gülüm "mana roze".^[2] Šajos piemēros redzama saskaņošanās gan pēc piederības priekšējai (⟨e⟩ ar ⟨i⟩, arī (⟨ü⟩ ar ⟨ü⟩) vai pakaļējai (⟨o, u⟩ ar ⟨u⟩) rindai, gan pēc labializācijas/noapaļotības (⟨ü⟩ ar ⟨ü⟩).

Regresīva metafonija ir saskaņošanās no labās puses uz kreiso jeb no vārda beigām uz sākumu. Regresīvu metafoniju mēdz saukt par umlautu. Vēl šaurākā nozīmē umlauts ir tieši pakaļējās rindas patskaņu kļūšana par priekšējās rindas patskaņiem sekojoša priekšējās rindas patskaņa ietekmē, piemēram, vācu valodas vārdos der Gast — die Gäste "viesis — viesi", der Wolf — die Wölfe "vilks — vilki", der Baum — die Bäume "koks — koki".^[3]

Latviešu valodā

Latviešu valodas "šaurais" un "platais ⟨e⟩" šaurākajā nozīmē neatbilst patskaņu harmonijas jēdzienam, jo ir regresīvs. Parādība ir līdzīga umlautam (īpaši latgaliešu valodā), taču šo nosaukumu parasti izmanto tikai ģermāņu valodu kontekstā. Visprecīzākais nosaukums latviešu valodā novērojamā procesa definēšanai būtu regresīva metafonija.^[1] Angļu valodas publikācijās, atsaucoties uz procesu latviešu valodā, tomēr bieži tiek lietots apzīmējums patskaņu harmonija.^[4]^[5]

Darbības principi latviešu valodā

No praktiska, sinhroniska viedokļa (pieņemot, ka šaura izruna nosacīti varētu tikt uzskatīta par burta ⟨e⟩ "standarta" izrunu) varētu teikt, ka priekšējās rindas vidēji augstais /e/ kļūst par pazemināto /æ/, ja tam seko kāds pakaļējās rindas patskanis, to vidū /a/, /u/, /uo/.

Taču no vēsturiska, diahroniska skatpunkta, ja salīdzina latviešu vārdus ar to lietuviešu analogiem redzams, ka mantotos vārdos, uzsvērtā pozīcijā lietuviešu valodas ⟨e⟩ vērtība kā likums ir plats /æ/, piemēram, berti /ˈbʲæːɾʲtʲɪ/ "bērt", eglė /ˈæːɡleː/ "egle", erkė /ˈæːɾʲkʲeː/ "ērce" utt. Tādējādi varētu teikt, ka plats /æ/ ir burta ⟨e⟩ "izejas" vērtība un latviešu valodā noteiktos apstākļos tas ticis "šaurināts" (paaugstināts). No tā izrietoši, latviešu valodniecībā un latviešu valodas mācību līdzekļos parasti tiek runāts par t.s. šaurinātājskaņām, kuras ir priekšējās rindas patskaņi /i/ un /e/ un palatāli līdzskaņi, to vidū /j/ un mīkstinātie līdzskaņi. Pēdējo divu skaņu grupu nosacīta līdzība ir to viena otrai tuvās artikulācijas vietas, piemēram, bieži novērojamā priekšējās rindas patskaņa /i/ mīšanās ar palatālo līdzskani /j/ vai vairākās (to vidū, lietuviešu un krievu) valodās sastopamā asimilatīvā palatalizācija, kad priekšējās rindas /i/ un /e/ palatalizē (mīkstina) pirms tiem esošos līdzskaņus.

Pirmās deklinācijas vīriešu dzimtes vārdos, kas beidzas ar "-s" patskaņu harmonija būtu interpretējama kā agrāk pastāvējušās vīriešu dzimtes galotnes *-as reflekss, piemēram, vārdā "vēders" /væːdærs/ no *vēderas,^[6] tā pat arī darbības vārdos kā izzudušu tagadnes galotņu reflekss, sal. latviešu "tu cērt" /tseːrt/ pretstatā "viņš cērt" /tsæːrt/, lietuviešu kerti ("tu cērt") un kerta ("viņš cērt").^[7]

Pieņemot, ka plati baltu /æ/ latviešu valodā ir vēsturiski šaurinājušies, nebūtu sagaidāms šai parādībai pretējs process, kad aizgūtu vārdu šauri ⟨e⟩ paplatinātos "atpakaļ" uz senāko baltu vērtību. Aplūkojot to no otra, sinhroniskā skatpunkta (t.i., ka šauri ⟨e⟩ noteiktos apstākļos "paplatinās") varētu teikt, ka patskaņu harmonija latviešu valodā nav pilnīgi produktīva, respektīvi, tai var netikt pakļauti salīdzinoši nesen aizgūti vārdi un internacionālismi, piemēram, šādos aizguvumu un mantotu vārdu pāros, kur ⟨e⟩ ir līdzīgās pozīcijās, tā asimilācija atšķiras:

vēna — ēna
prezidents — Vents

Dažkārt sastopami izņēmumi, kad /e/ tiek asimilēts arī internacionālismos, piemēram, vārdā "persona" /pærsoːna/, turklāt darbības vārdos (specifiskāk, vēlējuma izteiksmē ar galotni "-u") asimilācija vienmēr ir produktīva neatkarīgi no vārda aizgūšanas senuma, piemēram, "menedžēt" /menedʒeːt/ — "menedžētu" /mænædʒæːtu/.

Latgaliešu dialektā

Kaut arī latgaliešu dialekta runātājiem stereotipiski raksturīga nespēja diferenciēt starp "platajiem" un "šaurajiem ⟨e⟩", runājot standarta latviešu valodā, latgaliešu dialektā pastāv izvērstāka patskaņu harmonija nekā standarta latviešu valodā. Pateicoties latgaliešu patskaņu pārvirzēm, patskaņu harmonija kļūst redzama arī ortogrāfijā, dažkārt pat viena vārda ietvaros, piemēram:

azars — ezereņš^[8]

Atšķirībā no standarta latviešu valodas, kur novērojama tikai opozīcija pēc paaugstinājuma, latgaliešu valodā novērojama pārvirzīšanās starp priekšējo un pakaļējo rindu atkarībā no tā, vai vārda izskaņā ir priekšējās vai pakaļējās rindas patskanis, ko varētu ilustrēt ar rindu:

šketerēt (< *šketerēti) — škatarātu — vasareņa — vosora.

Izcelsme latviešu valodā

Baltijas somu valodu ietekme tiek minēta kā patskaņu harmonijas avots latviešu valodā.^[4]

Lietuviešu valodā patskaņu harmonija nepastāv, kā pieminēts augstāk, uzsvērts ⟨e⟩ mantotos vārdos lietuviešu valodā ir plats arī pirms priekšējās rindas patskaņiem (t.i., vidē, kur latviešu valodā tas šaurinātos).

Lībiešu un (standarta) ziemeļigauņu valodā nav patskaņu harmonijas. Daži autori spekulējuši, ka tas noticis baltu ietekmē, taču citi autori norāda, ka šāds apgalvojums nevar būt patiess, jo netālu no Latvijas robežas runātajā veriešu valodā pastāv patskaņu harmonija.^[9]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga. 2007. Progresīva vai regresīva vokālisma asimilācija vārdā vai vārdformā. Progresīvā vokālisma asimilācija (patskaņu harmonija) sastopama somugru valodās, regresīvā — ģermāņu valodās (umlauts), kā arī latviešu valodā, piemēram, e, ē pārskaņa par [e], [ē], [æ], [æ] sekojoša priekšējās vai pakaļējās rindas vokālisma, kā arī līdzskaņu ļ, ņ, ŗ, ķ, ģ, j ietekmē [sæg] sega; [dæls] dēls; [sedzi] sedziņa; [tse] ceļš.
↑ Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga. 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Afiksa patskaņa kvalitātes pielāgošanās vārda saknes vokālismam, piemēram, turku valodā evim ‘mana māja’, kolum ‘mana roka’, ulusum ‘mana tauta’, gülüm ‘mana roze’.
↑ Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga. 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Regresīva vokālisma pārskaņa, pakaļējās rindas patskaņiem un divskaņiem kļūstot par priekšējās rindas patskaņiem un divskaņiem sekojoša priekšējās rindas vokālisma ietekmē, piemēram, vācu valodā lietvārda vienskaitļa un daudzskaitļa formu pretstatījumā der Gast — die Gäste ‘viesis — viesi’, der Wolf — die Wölfe ‘vilks — vilki’, der Baum — die Bäume ‘koks — koki’.
↑ ^4,0 ^4,1 Jane Garry. Facts about the World's Languages: An Encyclopedia of the World's Major Languages, Past and Present. H.W. Wilson, 2001. ISBN 9780824209704. After the Latvian people's ancestors (Semigallian, Selian, and Latgalian speakers) came into contact with Finno-Ugric languages, their language developed some notable distinctions from its earlier state, including placing of the word stress on the first syllable, loss of short and shortening of long end vowels, development of low front vowel [e], regressive vowel harmony, etc.
↑ Trevor Fennell. A Grammar of Modern Latvian. Walter de Gruyter, 1980. 29. lpp. ISBN 9783111398457. VOWEL HARMONY Apart from the general (and rather misleading) statement that e is pronounced closed when followed in the next syllable by a closed front vowel or diphthong, a palatalized consonant or j, and is otherwise pronounced open...
↑ Anna Giacalone Ramat. The Indo-European Languages. Taylor & Francis, 1998. 462. lpp. ISBN 9780415064491. (..) otherwise they had a lower or more open pronunciation, usually written as (short) ȩ, or (long) ȩ:, thus with high e we have vecis 'old man', vecene 'old woman', vs vȩcs < *vecas 'old' with low ȩ.
↑ Vytautas J. Mažiulis. «Baltic languages». britannica.com.
↑ Lidija Leikuma. Latgalīšu volūda. Sanktpēterburgas Valsts universitāte, 2003. 7. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 3. martā.
↑ Östen Dahl, Maria Koptjevskaja-Tamm. The Circum-Baltic Languages: Grammar and typology. John Benjamins Publishing, 2001. 757. lpp. ISBN 1-58811-042-7. Contacts with Baltic suggested as an explanation; hardly plausible (Southern Estonian still has vowel harmony)

[metafonija-1] 1,0 ^1,1 Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga. 2007. Progresīva vai regresīva vokālisma asimilācija vārdā vai vārdformā. Progresīvā vokālisma asimilācija (patskaņu harmonija) sastopama somugru valodās, regresīvā — ģermāņu valodās (umlauts), kā arī latviešu valodā, piemēram, e, ē pārskaņa par [e], [ē], [æ], [æ] sekojoša priekšējās vai pakaļējās rindas vokālisma, kā arī līdzskaņu ļ, ņ, ŗ, ķ, ģ, j ietekmē [sæg] sega; [dæls] dēls; [sedzi] sedziņa; [tse] ceļš.

[2] Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga. 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Afiksa patskaņa kvalitātes pielāgošanās vārda saknes vokālismam, piemēram, turku valodā evim ‘mana māja’, kolum ‘mana roka’, ulusum ‘mana tauta’, gülüm ‘mana roze’.

[3] Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga. 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Regresīva vokālisma pārskaņa, pakaļējās rindas patskaņiem un divskaņiem kļūstot par priekšējās rindas patskaņiem un divskaņiem sekojoša priekšējās rindas vokālisma ietekmē, piemēram, vācu valodā lietvārda vienskaitļa un daudzskaitļa formu pretstatījumā der Gast — die Gäste ‘viesis — viesi’, der Wolf — die Wölfe ‘vilks — vilki’, der Baum — die Bäume ‘koks — koki’.

[garry-4] 4,0 ^4,1 Jane Garry. Facts about the World's Languages: An Encyclopedia of the World's Major Languages, Past and Present. H.W. Wilson, 2001. ISBN 9780824209704. After the Latvian people's ancestors (Semigallian, Selian, and Latgalian speakers) came into contact with Finno-Ugric languages, their language developed some notable distinctions from its earlier state, including placing of the word stress on the first syllable, loss of short and shortening of long end vowels, development of low front vowel [e], regressive vowel harmony, etc.

[5] Trevor Fennell. A Grammar of Modern Latvian. Walter de Gruyter, 1980. 29. lpp. ISBN 9783111398457. VOWEL HARMONY Apart from the general (and rather misleading) statement that e is pronounced closed when followed in the next syllable by a closed front vowel or diphthong, a palatalized consonant or j, and is otherwise pronounced open...

[6] Anna Giacalone Ramat. The Indo-European Languages. Taylor & Francis, 1998. 462. lpp. ISBN 9780415064491. (..) otherwise they had a lower or more open pronunciation, usually written as (short) ȩ, or (long) ȩ:, thus with high e we have vecis 'old man', vecene 'old woman', vs vȩcs < *vecas 'old' with low ȩ.

[7] Vytautas J. Mažiulis. «Baltic languages». britannica.com.

[8] Lidija Leikuma. Latgalīšu volūda. Sanktpēterburgas Valsts universitāte, 2003. 7. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 3. martā.

[DahlKoptjevskaja-Tamm2001-9] Östen Dahl, Maria Koptjevskaja-Tamm. The Circum-Baltic Languages: Grammar and typology. John Benjamins Publishing, 2001. 757. lpp. ISBN 1-58811-042-7. Contacts with Baltic suggested as an explanation; hardly plausible (Southern Estonian still has vowel harmony)

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]