Vladimirs Arseņjevs
Vladimirs Arseņjevs (krievu: Владимир Клавдиевич Арсеньев; dzimis 1872. gada 29. augustā Sanktpēterburgā, miris 1930. gada 4. septembrī Vladivostokā) bija krievu ceļotājs, novadpētnieks, etnogrāfs un rakstnieks.[1] Viņa pazīstamākais darbs ir piedzīvojumu romāns "Dersu Uzala" (1923), pēc kura režisora Akiras Kurosavas uzņemtā filma "Dersu Uzala" saņēma Oskara balvu 1976. gadā. Grāmata "Dersu Uzala" vairākkārt izdota arī latviešu valodā.
| |||||||||||||||
| |||||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Vladimirs Arseņjevs piedzima dzelzceļa strādnieka ģimenē, kur pavisam bija deviņi bērni. Viņa tēvu nogalināja bruņoti laupītāji 1918. gadā, kad ģimene bija pārcēlusies uz Čerņihivas guberņu (tagad Čerņihivas apgabals).
1892. gadā Arseņjevs iestājās Sanktpēterburgas junkuru kājnieku karaskolā (Петербургское юнкерское пехотное училище). Studiju laikā sāka interesēties par Tālo Austrumu ģeogrāfiju. Pēc studiju beigšanas 1895. gadā dienēja Polijā, bet vēlāk tika norīkots uz Vladivostoku, kur 1903. gadā iesaistījās Amūras novada pētniecības biedrībā (Общество изучения Амурского края). Par Amūras novadu toreiz sauca teritoriju, kas pašlaik iekļauj Krievijas Piejūras novadu, Habarovskas novadu, Amūras apgabalu, Sahalīnu, Ebreju autonomo apgabalu un daļu Mandžūrijas Ķīnā.
Sākot ar 1902. gadu Arseņjevs piedalījās kā topogrāfs savās pirmajās ekspedīcijās Sihote-Alinas kalnos (Сихотэ-Алинь) un Dienvidu Piejūrā. Viņš studēja teritorijas ģeoloģiju, reljefu, floru un faunu un vāca informāciju par vietējām tautām. 1906. gadā viņš pētīja Aizusūrijas novadu. 1908.-1910. gados ar Krievijas ģeogrāfijas biedrības atbalstu devās pārgājienā pa Usūrijas novada ziemeļu daļu no Tatāru līča līdz Amūrai un Usūrijas ielejai. Līdztekus tika ievākti vērtīgi vietējo augu paraugi. Apkopotais materiāls par ekspedīcijas atklājumiem tika publicēts divos sējumos 1911.-1912. gados. Šī pieredze un iespaidi atspoguļojās arī grāmatās "Dersu Uzala" un "Pa Usūrijas novadu" (1923), kas vēlāk tika tulkotas vairākās valodās.
1909. gadā Arseņjevs tika pieņemts Krievijas ģeogrāfijas biedrībā. Strādāja par Habarovskas novadpētniecības muzeja (Хабаровский краевой музей) direktoru 1910.-1918. un 1924.-1926. gados. 1918.-1926. gados piedalījās vairākās ekspedīcijās uz Kamčatkas pussalu un Komandora salām (1923).
1930. gadā Vladimirs Arseņjevs nomira no pneimonijas. Tika apglabāts militārajā kapsētā Škota pussalā Vladivostokā, vēlāk pārapbedīts pilsētas jūras kapsētā. Viņa mājā tika ierīkots muzejs.
Otrā pasaules kara laikā pazuda Arseņjeva grāmatas "Udege zeme" (Страна Удеге) rokraksts, kas glabājās PSRS ģeogrāfijas biedrības Piejūras filiālē.
Piemiņa labot šo sadaļu
1952. gadā kādreizējais pilsētciemats Semjonovka Piejūras novadā tika nosaukta rakstnieka vārdā par Arseņjevu.[2]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «Арсеньев, Владимир Клавдиевич.». Большая биографическая энциклопедия. academic.ru. Skatīts: 2015. gada 14. februārī.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 13. jūlijā. Skatīts: 2020. gada 16. jūlijā.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vladimirs Arseņjevs.
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- IMDb profils (angliski)
- Владимир Клавдиевич Арсеньев.