Vilis Vītols (būvuzņēmējs)

Vilis Vītols (dzimis 1934. gada 14. februārī Rīgā) ir latviešu būvuzņēmējs, mecenāts un sabiedrisks darbinieks. Mūža lielāko daļu pavadījis Venecuēlā, uz patstāvīgu dzīvi Latvijā atgriezies 1999. gadā. Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni.

Vilis Vītols
Vilis Vītols 2023. gadā
Vilis Vītols 2023. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1934. gada 14. februārī (90 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Dzīves vieta Karakasa, Rīga
Tautība latvietis
Nodarbošanās būvinženieris, mecenāts
Vecāki Vilis Vītols (1908—1981)[1]
Dzīvesbiedre Marta Vītola

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Vilis Vītols ir dzimis Rīgā 1934. gada 14. februārī tautsaimnieka Viļa Vītola (1879—1973) mazdēls. Savu pirmo izglītību guvis Latvijā, bet 1944.gadā ģimene atstāj Latviju un dodas bēgļu gaitās uz Vāciju.

Vītolu ģimene četrus gadus pavada Eslingenas latviešu bēgļu nometnē, Vācijā. 1948. gadā pārceļas uz Venecuēlu. Tur Vilis Vītols pabeidz vidusskolu un uzsāk studijas Venecuēlas Centrālajā Universitātē (Universidad Central de Venezuela). Studijas beidzis 1956.gadā iegūstot civilinženiera grādu.[2]

1961. gadā apprecējies un devies uz ASV kur Pitsburgā vienu gadu, ar Forda fonda stipendijas palīdzību, studējis Carnegie Institute of Technology. Tur iegūts maģistra grāds civilinženierijā. Vēlāk atgriezies Venecuēlā un sācis strādāt lielākajā Venecuēlas būvfirmā “Precomprimido C.A.” Piedalījies daudzu sarežģītu celtniecības projektu realizācijā. (Piemēram tiltu būvē pār Orinoko upi un Marakaibo jūras šaurumu). 1964. gadā sācis strādāt arī kā privātuzņēmējs. Kopā ar tēvu nodibina projektēšanas biroju “Oficina Ing. Vilis Vitols, S.A.”, kas drīz pēc tam sāka būvēt daudzdzīvokļu mājas. Līdz 1984. gadam uzņēmums, visā Venecuēlā, ir uzcēlis un pārdevis aptuveni 70 ēkas ar 5000 dzīvokļiem, biroju un veikalu telpām.[2]

V.Vītols aktīvi iesaistījās trimdas latviešu sabiedriskajā darbā: darbojās Venecuēlas Latviešu apvienībā un arī Dienvidamerikas Latviešu apvienībā, divus gadus bija tās priekšsēdētājs. Sešus gadus bija Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA) valdes loceklis. Apmēram divdesmit gadus bija Latvijas Brīvības fonda pārstāvis Venecuēlā (kopš tā dibināšanas), darbojās fonda līdzekļu vākšanas pasākumos. No 1992. līdz 1999. gada sākumam pildīja Latvijas Republikas goda konsula pienākumus Venecuēlā. Ir jaunākās latviešu studentu korporācijas Fraternitas Vanenica biedrs.[3] Venecuēlā apbalvots ar Diego de Losada ordeni (2. klases) par darbu saimniecības jomā.

1996. gadā Vilis Vītols ar ģimeni Latvijā nodibina Māras Banku,vienu no nedaudzajām Latvijas bankām ar tikai latviešu akcionāriem. 1999. gadā ar ģimeni pārceļas uz patstāvīgu dzīvi Latvijā. 2002. gadā Vilis un Marta Vītoli dibina Vītolu fondu, kas piešķir stipendijas spējīgiem lauku jauniešiem studijām kādā no Latvijas augstskolām. Vilis un Marta Vītoli ir arī Kokneses fonda dibinātāji un Likteņdārza izveides idejas autori.

Vilis Vītols bija partijas "Jaunais laiks" biedrs. Partijas valdības laikā (2003.g.) V.Vītols strādājis VAS “Latvenergo” un Privatizācijas aģentūras padomēs.

2010.gadā izdota V. Vītola grāmata "Savējiem", kurā apkopotas viņa pārdomas par Latvijai un latviešiem svarīgiem tematiem. 2016. gadā sarakstījis grāmatu Pārdomas par Krieviju, kas ir autora skatījums uz Krievijas vēsturi un tās lomu mūsdienu ģeopolitikā.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. ISBN 9789934827051.
  2. 2,0 2,1 «Vilis Vītols». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2013. gada 18. aprīlī.
  3. Fraternitas Vanenica 40 gados 1947-1987. Red. M.Sipiņš. Ņujorka. 1992.