Vilis Ozols
Vilis Ozols (1923. gada 20. marts — 2011. gada 23. decembris) bija latviešu horeogrāfs, kultūras darbinieks, deju kolektīvu vadītājs, bijis virsvadītājs astoņos Deju svētkos. Saukts par "Zemgales deju ķēniņu".
| ||||||||||||
Vilis Ozols kā kustību konsultants piedalījies daudzu teatralizētu uzvedumu veidošanā un ir viens no pirmajiem horeogrāfiem, kas pievērsās sižetiskajām dejām, viņš bija celmlauzis arī mākslinieciski viengabalainu koncertuzvedumu radīšanā, sapludinot dejotājus, mūziķus, tērpus, apgaismojumu un tēlojumu vienotā monolītā skanējumā. Viņa daiļrades pūrā ir vairāk nekā 90 dažāda žanra deju.[1]
Apbedīts Valgundes Jaunajos kapos[2]
Biogrāfija
labot šo sadaļuVilis Ozols dzimis Jelgavas apriņķa Valgundes pagasta "Mežgaļos" zemnieku Jāņa un Olgas Ozolu ģimenē. Viņš bija jaunākais no trim Ozolu dēliem un kā lauku zēns bērnībā gājis ganos, apguvis visus puiša darbus.
Mācības sācis Valgundes četrgadīgajā pamatskolā, turpinājis Kalnciema sešgadīgajā pamatskolā. Mācījies Jelgavas Skolotāju institūtā (1941—1943), bet Otrais pasaules karš pārtrauca iecerētās studijas. Vilis Ozols tika mobilizēts vācu armijas gaisa izpalīgos (1943), tad sekoja filtrācijas nometne Karēlijā un iesaukums padomju armijā. Vilis Ozols tika nosūtīts uz armijas celtniecības daļu un strādāja izpostītās Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) atjaunošanā. Tieši šeit viņam rodas izdevība brīvajā laikā iesaistīties amatierkolektīvu darbībā — Vilis Ozols savā armijas daļā spēlēja gan tautas instrumentu orķestrī, gan dziedāja un dejoja. Viņš saņēma atļauju papildus apmeklēt nodarbības Gorkija vārdā nosauktajā Kultūras pilī, kur horeogrāfijas studijā deju stundas pasniedza Kirova (tagad Marijas) teātra balerīnas. Šis laika posms bija izšķirošais Viļa Ozola turpmākās profesijas izvēlē — viņš vēlējās kļūt par kultūras darbinieku. 1954. gadā Vilis Ozols beidza Rīgas Kultūrizglītības darbinieku tehnikuma Klubu nodaļu, vēlāk neklātienē studēja un beidza Ļeņingradas Valsts kultūras institūtu (Ленинградский государственный культурный институт им. Н. К. Крупской, 1959—1964).[1]
Profesionālā darbība
labot šo sadaļu"1950. gadā Vilis Ozols atgriezās Jelgavā, un šajā pilsētā strādāja visu savu radošā darba mūžu. Šeit viņš kļuva par ievērojamu Jelgavas kultūras dzīves veidotāju, strādājot par Jelgavas kultūras nama māksliniecisko vadītāju (1950—1951) un direktoru (1955—1960), kā arī Celtniecības pārvaldes kluba vadītāju (1951—1955).
Nozīmīgs ir Viļa Ozola darbs deju kolektīvu izaugsmē. 1952. gadā nodibinājis Jelgavas kultūras nama deju kolektīvu, kurš viens no pirmajiem Latvijā 1960. gadā ieguva Tautas kolektīva Goda nosaukumu — Tautas deju ansambli (TDA) “Jaunība”. Līdz 1970. gadam viņš bija šī ansambļa mākslinieciskais vadītājs. Paralēli vadīja kolektīvu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA; 1961—1964), Sidrabenes ciema Emburgā (1967—1969) un Zaļeniekos (1969—1970). Vilis Ozols vadījis Tautas deju ansambli “Lielupe” (1970—1985), ražošanas apvienības “Latvijas lini” deju kolektīvu (1973—1975).
1975. gadā nodibināja deju kolektīvu Jelgavas rajona kultūras namā, kas 1978. gadā kļuva par TDA “Diždancis” un vadījis to līdz 1983. gadam. Platonē Vilis Ozols izveidoja un vadījis divus deju kolektīvus — LLA Mācību un pētījumu saimniecības “Jelgava” deju kolektīvu (1982—1987) un vidējās paaudzes deju kolektīvu (1985—1991). Viņš vadījis arī vidējās paaudzes deju kolektīvu “Laipa” (1994—2001).
Ilgus gadus Vilis Ozols bija Dobeles rajona, Jelgavas pilsētas un rajona deju kolektīvu virsvadītājs, daloties savā ilggadējā darba pieredzē un sniedzot konsultācijas jaunākajiem kolektīvu vadītājiem. Daudzi viņa bijušie audzēkņi kļuvuši par deju pedagogiem. Starp vadītājiem, kas izgājuši “Ozola skolu” ir viņa dēls Uldis Ozols un vedekla Līga Ozola, arī Mārīte Skrinda, Anda Zeidmane, Ludmila Muskare, Elita Simsone, Arnolds Neverovskis."[1]
Viļa Ozola dejas
labot šo sadaļuViļa Ozola daiļrades pūrā ir vairāk kā 90 dažāda žanra dejas. Daudzas no tām ir iekļautas Dziesmu un deju svētku repertuārā un prēmētas jaunrades deju konkursos. Horeogrāfs bija pirmais, kurš pievērsa lielu uzmanību senioru deju kolektīvu kustībai, vadot senioru deju kolektīvus un rīkojot koncertus un festivālus. Tieši senioru (20. gadsimta 60. gados — veco ļaužu) deju kolektīviem Vilis Ozols radījis dejas, kas arī šodien tiek iekļautas dejotāju repertuārā:
- “Klabdancis” (Rūdolfa Šteina mūzika),
- “Skatieties, jauni ļaudis” (Rūdolfa Šteina mūzika),
- “Atvasara” (“Ko es jaunis nedarīju”) (Rūdolfa Šteina mūzika),
- “Apaļais valceris” (Rūdolfa Šteina mūzika).
Vilis Ozols ir viens no pirmajiem horeogrāfiem, kurš pievērsās sižetiskajām dejām, dodams saturam atbilstošu horeogrāfisku formu, piemēram:
- “Traktoristi azaidā” (Rūdolfa Šteina mūzika),
- “Dzintarkrasta puiši” (Arvīda Žilinska mūzika)
- “Vecais Taizels” (tautas mūzika).
Precīzākai satura atklāsmei un noskaņas radīšanai horeogrāfs dejās iekļāvis dažādus priekšmetus:
- pakavus — “Kas tur skan” (Viļa Ozola mūzika un dziesmas teksts),
- ķebļus — “Vakarēšana” (Rūdolfa Šteina mūzika),
- svečturus — “Sader liepa ar ozolu” (Rūdolfa Šteina mūzika),
- sprēslīcas — “Sprēslīca mana” (Alfrēda Tuča mūzika),
- kausus — “Apinītis”, ”Ražas dancis” (Rūdolfa Šteina muzikālā apdare),
- seģenes — ”Baltu nesu villainīti” (Rūdolfa Šteina muzikālā apdare).
Autors netiecās pēc ārējiem efektiem, bet meklēja nozīmīgas tēmas, kas jāatklāj dejiskos tēlos, arī dejotāju savstarpējās attiecībās un cilvēku attieksmē pret dabu un dzīvi, piemēram:
- meiteņu deja “Pēc darba” (Rūdolfa Šteina mūzika),
- ”Melderdancis” (Viktora Sama mūzika),
- ”Kad rudzus pļauj” (tautas mūzika),
- “Svinīgais solis” (Arvīda Žilinska mūzika).
Daudzas no Viļa Ozola dejām ir dziļi sakņotas latviešu folkloras materiālos, piemēram:
- “Jelgavas kadrilis” (pati pirmā Viļa Ozola 1953. gadā veidotā deja ir viņa tēva un mātes rādītās dejas apdare, tautas mūzika),
- “Lielas mucas, mazas mucas” (tautas mūzika),
- “Spriguļu sišana” (ritmu izsit paši dejotāji),
- “Jāņu diena” (tautas mūzika Valda Muktupāvela apdarē),
- “Beķercepti kliņģerīši” (tautas mūzika Raita Ašmaņa apdarē),
- “Aijā, aijaijā” (tautas mūzika Ilgas Reiznieces apdarē).
Viļa Ozola daiļradi raksturo vienkāršība, kompozicionāla skaidrība, dziļa folkloras materiāla un tautas rakstura izpratne. Ar nedaudz elementiem viņš prata panākt lielu tematisku daudzveidību. Vilis Ozols veidojis apmēram 90 oriģinālhoreogrāfijas un apdares — 35 darbu mūzika pieder Rūdolfam Šteinam. Tas ir unikāls sadarbības paraugs.
Kā kustību konsultants Vilis Ozols piedalījies daudzu amatierteātru uzvedumu veidošanā.
Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī iestudētas dejas Ādolfa Alunāna dziesmu spēlei ”Mucenieks un Muceniece” (1973, Rūdolfa Šteina mūzika), Ādolfa Alunāna lugai “Visi mani radi raud” (1971, Rūdolfa Šteina muzikālā apdare), latviešu strēlnieku tēmai veltītam uzvedumam (1980, Jāņa Zīrupa muzikālā apdare).
Rēzeknes teātrī Antona Kūkoja izrādei “Kāzu laiks Latgalē “ (1974, tautas mūzika).
Par interesantu šķautni Viļa Ozola mākslinieciskajā personībā kļuva aizraušanās ar ziņģu mūziku, ar dziedāšanu. Jau 1981. gadā viņš ansamblim “Lielupe” izveidoja tematisku iestudējumu “Koncerts retro stilā”, kurā skanēja latviskās ziņģu dziesmas, kas tolaik vēl bija nevēlamas. Vilis Ozols, būdams izteiksmīgs kupleju un ziņģu meistars, asprātīgi vadīja programmu un pats dziedāja, divu gadu laikā uzvedums piedzīvoja vairāk kā 100 koncertus dažādās Latvijas vietās. Vilis Ozols piedalījies pirmajā Raimonda Paula rīkotajā festivālā ”Latvju ziņģe” (1992), kļūstot par tā laureātu.[1]
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums (1988),
- Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīme (1997),
- Jelgavas pilsētas augstākais apbalvojums — Jelgavas pilsētas Goda zīme (2000),
- Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija (2001).
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Vilis Ozols». enciklopedija.lv (angļu). Skatīts: 2024-01-19.
- ↑ «CEMETY - Kapu pārvaldības un informācijas izplatīšanas pakalpojums». cemety.lv. Skatīts: 2024-01-19.