Viļņas kauja (1655)

Viļņas kauja bija Krievijas un kazaku bruņots uzbrukums Viļņai, Lietuvas lielkņazistes galvaspilsētai, kas ietilpa Polijas—Lietuvas ūnijā. Uzbrukums notika 1655. gada 8. augustā[3] Krievu-poļu kara laikā. Polijas—Lietuvas karaspēku vadīja hetmanis Jonušs Radvils, kas aizsargājās pret Alekseja I Romanova krievu armiju. Tā bija pirmā reize, kad svešs karaspēks pilnībā iekaroja Viļņas pils kompleksu.[4] Pilsētas iekarošanai sekoja sešus gadus ilga maskaviešu okupācija, izraisot ievērojamu iedzīvotāju skaita samazināšanos un pilsētas pagrimumu turpmākajos gados.[5] Sakāve bija viens no iemesliem, kāpēc Jonušs Radvils un vairāki citi Lietuvas šļahtas pārstāvji noslēdza Ķēdaiņu ūniju, tādejādi nododot lielkņazisti Zviedrijai.[6]

Viļņas kauja
Daļa no Krievu-poļu kara (1654–1667)
Datums1655. gada 8. augusts
Vieta
Viļņa (Wilno)
54°41′31″N 25°16′48″E / 54.69194°N 25.28000°E / 54.69194; 25.28000Koordinātas: 54°41′31″N 25°16′48″E / 54.69194°N 25.28000°E / 54.69194; 25.28000
Iznākums krievu uzvara
pilsētas sešu gadu okupācija
Karotāji
Polijas—Lietuvas ūnija Krievijas cariste
Komandieri un līderi
Jonušs Radvils
Vinsents Gosevskis
Jakovs Čerkaskis
Ivans Zolotarenko
Spēks
5,000–7,000[1] 41,000[2] (citos avotos: 180,000)[1]
Zaudējumi
2,000[1]  

KaujaLabot

Polijas—Lietuvas ūnijā iebruka lielas krievu (1654. gada jūlijā sākās Krievu-poļu karš (1654–1667)) un zviedru armijas (1655. gada jūlijā sākās zviedru plūdi) vienības. Kad liela krievu armija tuvojās Viļņai, hetmanis Jonušs Radvils varēja pulcēt tikai 5000 līdz 7000 vīru. Kaujas sparu vēl vairāk iedragāja karaļa Jana II Kazimira Vāsas pavēle ​​karaliskajam karaspēkam (apmēram 5000 vīru) atkāpties uz Marienburgu.[1] Lietuvas komandieri hetmanis Jonušs Radvils un pilsētas kases turētājs Vinsents Gosevskis nespēja vienoties par aizsardzības taktiku.[3] Pilsētas iedzīvotāji sāka steidzīgu evakuāciju. Visvērtīgākos dārgumus, tostarp Svētā Kazimira pīšļus, Lietuvas metrikas galvenās grāmatas un Viļņas katedrāles vērtslietas, izveda ārpus pilsētas.[7]

Radvils ieņēma aizsardzības pozīciju Neres ziemeļu krastā pie tagadējā Zaļā tilta, lai piesegtu evakuācijas ceļus.[3] Kauja sākās ap sešiem no rīta[3] un ilga visu dienu. Lietuviešiem izdevās sagūstīt trīs Krievijas karogus.[1] Naktī Lietuvas armija sadalījās divās grupās, kas atkāpās uz Vilkavišķiem un Ķēdaiņiem.[3] Viļņas pils kompleksa garnizons padevās pēc divām dienām.[8]

Sekas un laupīšanaLabot

Iebrūkošā armija vairākas dienas izlaupīja pilsētu un slepkavoja tās iedzīvotājus. Ugunsgrēks pārņēma daļu pilsētas. Tostarp kazaki nodedzināja ebreju kvartālu un nogalināja daudzus ebrejus.[9] Pēc aculiecinieku teiktā, ugunsgrēks ilga 17 dienas un bojāgājušo skaits pārsniedzis 20 000 cilvēku, tomēr tie ir pārspīlēti skaitļi.[8][10] Visas pilis izlaupīja, izglābtas tikai četras baznīcas.[3] Iebrucēji ne tikai paņēma tādas vērtīgas lietas kā mēbeles vai sudrablietas, bet arī sadauzīja altārus, apgānīja kapus (tostarp Sapjehu dzimtas sudraba sarkofāgu), nojauca dekoratīvos elementus (piemēram, Radvilu pils marmora kolonnas).[7][8] Valdnieku pili pārvērta drupās un to atjaunoja tikai 2000. gados. Daži zinātnieki pieļauj, ka Viļņas katedrāles aplaupīšanas laikā zaudētas vairākas relikvijas, tostarp Vītauta Dižā pīšļi.[11] 14. augustā pilsētā ieradās Krievijas cars Aleksejs I Romanovs. Viņš nevarēja atrast piemērotu apmešanās vietu pilsētā un tā vietā uzcēla lielu telti Lukišķos. Viņš pašpasludināja sevi par Lietuvas lielkņazu.[8]

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Romas Batūra. «Pamiršta kovos su priešais vieta». Lietuvos žinios, 2014-09-18. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 29. jūlijs. Skatīts: 2017. gada 5. jūnijs.
  2. Elmantas Meilus. «Karas su Maskva 1654–1667 metais». Orbis Lituaniae (lietuviešu). Vilnius University, 2014. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 11. decembrī. Skatīts: 2017. gada 5. jūnijs.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 Elmantas Meilus. «Kaip praradome ir atgavome Vilnių "Tvano" metu». Orbis Lituaniae (lietuviešu). Vilnius University, 2014. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 12. decembrī. Skatīts: 2017. gada 5. jūnijs.
  4. Adolfas Šapoka (redaktors). Lietuvos istorija (lietuviešu). Kaunas : Švietimo ministerijos Knygų leidimo komisijos leidinys, 1936. 326. lpp.
  5. Jerzy Ochmański. Historia Litwy (Polish). Wrocław : Zakład Narodowy im. Ossolińskich, 1990. 153. lpp. ISBN 83-04-03107-8.
  6. Robert I. Frost. After the Deluge: Poland-Lithuania and the Second Northern War, 1655-1660. Cambridge University Press, 2004. 48. lpp. ISBN 0-521-54402-5.
  7. 7,0 7,1 Terleckas, Vladas (3 July 2010). "Pamirštų pirmųjų masiškų Lietuvos žmonių trėmimų ir žudynių 355-osios metinės" (lt). Voruta 13 (703). ISSN 2029-3534.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 Antanas Rimvydas Čaplinskas. Vilniaus istorija: legendos ir tikrovė (lietuviešu). Charibdė, 2010. 102. lpp. ISBN 978-9955-739-21-0.
  9. Abraham P. Bloch. One a day: an anthology of Jewish historical anniversaries for every day of the year. KTAV Publishing House, 1987. 213. lpp. ISBN 0-88125-108-9.
  10. Elmantas Meilus. «LDK istorija. Didieji Vilniaus gaisrai, po kurių senasis miestas visiškai dingo» (lietuviešu). 15 min, 2013. gada 5. jūnijs. Skatīts: 2017. gada 5. jūnijs.
  11. Sužiedėlis, Simas (1973). "Vilnius istorijos vingiuose" (lt). Aidai 9. ISSN 0002-208X.