Zaļais tilts
Zaļais tilts (lietuviešu: Žaliasis tiltas) ir tilts Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Savieno Viļņas vecpilsētu un Jaunpilsētu ar Šnipišķu seņūniju, kas atrodas upes labajā krastā. Laika gaitā šajā vietā uzbūvētais tilts vairākkārt tika izpostīts un būvēts no jauna. Esošo uzbūvēja pēc Otrā pasaules kara, tas kļuva par vienu no pirmajiem un nozīmīgākajiem pilsētas tiltiem, kas tika atjaunoti pēckara gados. Šobrīd tilts ir iekļauts Lietuvas Republikas aizsargājamo kultūras vērtību reģistrā (kods 8048).[2]
| Zaļais tilts | |
|---|---|
| Žaliasis tiltas | |
 Skats no dienvidu krasta | |
| Šķērso | Nere |
| Atrašanās vieta |
 Viļņa |
| Koordinātas | 54°41′29″N 25°16′47″E / 54.69139°N 25.27972°EKoordinātas: 54°41′29″N 25°16′47″E / 54.69139°N 25.27972°E |
| Materiāli | tērauds |
| Garums | 24m[1] |
| Augstums | 5m |
| Tilts atklāts | 1536 |
| Iepriekšējais tilts | Baltais tilts |
| Nākamais tilts | Karaļa Mindauga tilts |
 Zaļais tilts Vikikrātuvē | |
Atrašanās vieta
labot šo sadaļuAtrodas Kalvariju ielas vērumā, savienojot to ar Viļņas ielu. Labajā krastā atrodas Žveju un Upes ielas, kreisajā — A. Goštauto un Ziģimantu ielas. Pie tilta atrodas Raduškeviča pils, Erceņģeļa Rafaēla baznīca, Vītauta Kasjuļa Mākslas muzejs, Lietuvas Nacionālās operas un baleta teātris.
Augstāk pa straumi atrodas Karaļa Mindauga tilts, zemāk – Baltais tilts.
Nosaukums
labot šo sadaļuAr šo nosaukumu tilts ir pazīstams kopš 1759.[3] (pēc citiem datiem – 1766.)[4][5] gada, kad tas tika nokrāsots zaļā krāsā. Tilts, kuru uzbūvēja 1948.–1952. gados dēvēja par Čerņahovska tiltu (par godu Sarkanās armijas ģenerālim Ivanam Čerņahovskim). 1990. gadu sākumā tilts atguva sākotnējo nosaukumu.
Vēsture
labot šo sadaļuPirmie īslaicīgie tilti uz Neres tika būvēti tuvāk pašreizējai Viļņas upes grīvai, kur veidojās seklumi. Tajā pašā, kur vieta šobrīd atrodas Karaļa Mindauga tilts. Rakstiskajos avotos sākotnējais koka tilts pār Neri ir minēts kopš 14. gadsimta beigām.
1529. gadā Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds I Vecais lika Lielajam Lietuvas kancleram Albertam Goštautam uzbūvēt akmens tiltu, tomēr šis projekts netika realizēts. 1536. gadā Sigismunds Vecais piešķīra privilēģiju uzbūvēt tiltu pie ceļa uz Vilkmerģi. Lai atlīdzinātu celtniecības izmaksas Viļņas pilsētas pārvaldniekam Ulriham Hozijam, par braukšanu pāri tiltam tika iekasēta maksa. Tilta celtniecību pabeidza Hozija dēls. Tas bija koka tilts uz akmens balstiem, tā galos stāvēja akmens vārti ar mājokli otrajā stāvā, kur dzīvoja sargi un nodokļu iekasētāji. Abos tilta galos tika uzceltas tirdzniecības bodes. 1545. gadā tilts tika nodots Viļņas maģistrāta rīcībā. 17. gadsimta sākumā, pēc Aleksandra Gvaņini aprakstiem, tas bija akmens tilts ar segto augšas daļu.
Pēc 1655. gada ugunsgrēka sākās tilta atjaunošana. Jaunais koka tilts tika uzbūvēts 1674. gadā pēc arhitekta Džambatista Frediani projekta. Tilta apsardzei tika uzcelti akmens vārdi. Pavasara plūdu laikā tiltu bija bieži jālabo.
1789. gadā arhitekts Laurīns Stuoka-Gucevičs izstrādāja jauno tilta projektu. Darbus vadīja Martīns Knakfuss. Šis tilts sadega 1795. gadā un tika atjaunots ap 1805. gadu, atjaunoto tiltu uzgleznoja poļu mākslinieks Juzefs Peška. Napoleona Krievijas kampaņas laikā tiltu sadedzināja atkāpušais krievu karaspēks. To pārbūvēja laikaposmā no 1827. līdz 1829. gadam (1848. gadā notika tā restaurācija). Kamēr nebija tilta, pārvadājumus pāri upei veica ar prāmi. Laikaposmā no 1893. līdz 1894. gadam tilts tika pārbūvēts pēc Nikolaja Beļeļubska projekta.
1944. gadā, Viļņas kauju laikā, tiltu uzspridzināja atkāpušais vācu karaspēks.
-
Zaļais tilts uz Juzefa Peškas gleznas -
Tilts 1870. gados -
Iznīcinātais tilts 1944. gadā
.jpg)
Mūsdienu tilts ir uzbūvēts pēc Ļeņingradas institūta Projektstaļkonstrukcija projekta.[6] To būvēja Baltijas kara apgabala spēkiem no 1948. līdz 1952. gadam. Pie projekta strādāja arhitekts Viktors Aņikins, konstruktors E. Popovs un tēlnieki Broņus Pundzius, Jozs Mikens, Petrs Vaivada, Napoleons Petrulis, Bernards Bučs, Jozs Ķēdainis un Broņus Vīšņausks. Remontējot tilta segumu 1975. gadā tika uzbūvēta metāliskā ierobežošanas barjera, kas atdalīja braucamo daļu no ietves.[7]
.jpg)
1993. gada 28. janvārī tilts tika iekļauts Lietuvas Republikas aizsargājamo kultūras vērtību reģistrā.[8] 1997. gada 31. decembrī tilts tika iekļauts Lietuvas Republikas nekūstamo vērtību reģistrā kā "Zaļais tilts ar skulptūrām" (lietuviešu: Žaliasis tiltas su skulptūromis) ar kodu G148K. Paša tilta kods bija G148K1, skulptūrai "Būvniecība un rūpniecība" – G148K2, "Lauksaimniecība" – G148K3, "Miera sardzē" — G148K4, "Skolu jaunatne" — G148K5.[9] 2005. gada 29. aprīli Zaļo tiltu un tā skulptūras atzina par Valsts aizsargājamām kultūras vērtībām, tajā pašā gadā tika mainīti objektu kodi. Visam kompleksam piešķīra kodu 8048, tiltam – 16900 un skulptūru ansamblim – 23573—23576.[8]
2010. gadā projekta "Viļņas Zīmes" ietvaros zem tilta tika uzstādīta tēlnieka Knuota Vildžiūna nerūsējošā tērauda skulptūra "Ķēde" (lietuviešu: Grandinė).[10]
Skulptūras
labot šo sadaļu1952. gadā tilta stūros tika uzstādītas četras čuguna skulptūras:
- "Skolu jaunatne" (lietuviešu: Mokslo jaunimas, tēlnieki J. Mikens un J. Ķēdainis), attēlo studentu un studenti ar grāmatām rokās, atradās tilta ziemeļrietumu stūrī.
- "Miera sardzē" (lietuviešu: Taikos sargyboje, tēlnieks B. Pundzius), attēlo divus karavīrus ar karogu. Atradās tilta ziemeļaustrumu stūrī.
- "Lauksaimniecība" (lietuviešu: Žemės ūkis, tēlnieki P. Vaivada un B. Bučs), attēloti mehanizators un zemkope. Atradās tilta dienvidrietumu stūrī.
- "Būvniecība un rūpniecība" (lietuviešu: Pramonė ir statyba, tēlnieki N. Petrulis un B. Vīšņausks), attēlo ogļraci un celtnieku. Atradās tilta dienvidaustrumu stūrī.
2015. gada 20. jūlijā skulptūras tika novāktas. Viļņas pilsētas mērs Remiģijs Šimašis paziņoja, ka renovēt un novietot tās atpakaļ nav plānots.[11] Pašlaik tās atrodas noliktavās.[12]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Вильнюсские мосты через Нярис». nedelia.lt. Skatīts: 2020. gada 3. aprīlī.
- ↑ «Žaliasis tiltas su skulptūromis». kvr.kpd.lt. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 19. novembrī. Skatīts: 2020. gada 3. aprīlī.
- ↑ Vladas Drėma. Dingęs Vilnius, 1991. 376—378. lpp. ISBN 5-415-00366-5.
- ↑ Adomas Honoris Kirkoras. Pasivaikščiojimai po Vilnių ir jo apylinkes. Vilnius: Mintis, 2012. 108—126. lpp. ISBN 978-5-417-01035-4.
- ↑ Мацейка Ю., Гудинас П. Вильнюс. Путеводитель по городу. Государственное издательство политической и научной литературы Литовской ССР, 1962. 95—97. lpp.
- ↑ Прошлое и настоящее мостов через Нерис
- ↑ Lietuvos TSR istorijos ir kultūros paminklų sąvadas. Vyriausioji enciklopedijų redakcija. 1988.
- ↑ 8,0 8,1 «Kultūrosvertybių registras». Kultūros paveldo departamentas prie kultūros ministerijos. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-07-29. Skatīts: 2015-07-29.
- ↑ Kultūros ministerijos kultūros vertybių apsaugos departamento direktorės 1997 m. gruodžio 31 d. įsakymas Nr. 380 «Dėlobjektų įrašymo į registrą», [1]
- ↑ «Вильнюсские мосты украсят стальные скульптуры». DELFI. 2010-06-09.
- ↑ Nadežda Kalaus. «No Zaļā tilta Viļņā novāc padomju skulptūras». lsm.lv. Skatīts: 2020. gada 6. aprīlī.
- ↑ «Стала известна судьба советских скульптур, снятых с моста в Вильнюсе». Sputnik.lt. Skatīts: 2020. gada 6. aprīlī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zaļais tilts.- Žaliasis tiltas su skulptūromis Kultūros vertybių registras Arhivēts 2016. gada 19. novembrī, Wayback Machine vietnē.