Vatikāna gvarde

Vatikāna gvarde ir pāvestu miesassargu vienība, kas dislocēta Vatikānā un kuras uzdevums bija un ir apsargāt Pontifiku, Apustuļu pilis un 4 ieejas Vatikānā. Izveidota 11. gadsimtā, kad īpaši Svētā Krēsla apsardzei noalgoja normaņu un teitoņu algotņus.

13. gadsimtā tos nomainīja franku un itāļu algotņi, no kuriem tika izveidotas divas vienības: pāvestu smagā un vieglā kavalērija. Sākot ar 15. gadsimtu Svēto Krēslu sargāja dažādas kondotjeru rotas, kopaskaitā 8000–10 000 algotņu. To skaitā Lauztie šķēpi (lance spezzate), bruņinieki, kas pametuši savus kungus, lai kalpotu Pontifikam. Sākot ar 16. gadsimtu pāvestu gvardi pamatā komplektēja no spāņu algotņiem un pāvestu kājnieki tika uzskatīti par vienu no labāk apmācītajām karaspēka daļu tā laika Eiropā. 1528. gadā no 600 korsikāņiem tika izveidota pirmā zināmā pastāvīgā pāvestu gvardes vienība. 1662. gadā tā tika izformēta pēc Francijas karaļa Luija XIV pieprasījuma (pāvesta miesassargi bija iesaistījušies asiņainā sadursmē ar Francijas karalistes sūtņa miesassargiem), bet tās karavīri iekļauti citās Pāvesta valsts bruņotajās vienībās (žandarmos, policijā, muitas dienestā). Gvardes statuss tika uzticēts šveiciešu algotņu vienībai, kas pāvestu dienestā bija kopš 16. gadsimta sākuma.

Šveiciešu gvarde

Šveices kohorta (Cohors Helvetica) jeb Šveiciešu korpuss, Šveiciešu gvarde - algotņu miesassargu vienība, izveidota pēc Jūlija II rīkojuma 1506. gada 22. janvārī. 1548. gadā vienību veidoja 225 gvardi (vēlāk, 16.–18. gadsimtā šveiciešu gvardu skaits svārstījās no 100 līdz 250 karavīriem). 1798. gadā pēc Romas krišanas vienību izformēja, bet 1801. gadā atjaunoja (64 gvardi). 1824. gadā vienībā bija jau 200 kareivju. Pēdējo reizi vienība reorganizēta 1979. gadā – šobrīd tajā dien 101 karavīrs:

• gvardes komandieris (slepenais hofmeistars, Viņa Svētības Bruņinieks, ar Itālijas armijas pulkveža dienesta pakāpi);
  • leitnants (Viņa Svētības Bruņinieks, ar Itālijas armijas apakšpulkveža dienesta pakāpi); 2 kapelāni (ar Itālijas armijas apakšpulkveža dienesta pakāpi);
    • 1 otrais leitnants (Viņa Svētības Bruņinieks, ar Itālijas armijas majora dienesta pakāpi);
      • 1 otrais leitnants (Viņa Svētības Bruņinieks, ar Itālijas armijas kapteiņa dienesta pakāpi);
        • 1 seržantmajors (ar Itālijas armijas leitnanta dienesta pakāpi);
          • 4 seržanti (ar Itālijas armijas jaunākā leitnanta dienesta pakāpi);
            • 10 kaprāļi (ar Itālijas armijas adjutanta dienesta pakāpi);
              • 10 vicekaprāļi (ar Itālijas armijas seržantmajora dienesta pakāpi);
                • 70 alebardisti (ar Itālijas armijas seržanta dienesta pakāpi);
                • muzikanti.

Vienība dislocēta Vatikānā, kazarmās pie Sv. Annas baznīcas.

Rekrutēšana

Vienībā rekrutē tikai Šveices pilsoņus vecumā no 19 līdz 30 gadiem, augumā ne mazākus par 174 cm, katoļus, kas bijuši dienestā bruņotajos spēkos un kuriem ir nevainojamas Baznīcas un laicīgās varas iestāžu rekomendācijas. Zvērests tiek nodots ik gadu 5. maijā - tā ir Šveiciešu gvardes svinamā diena, pieminot 1527. gada 5. maiju, kad 147 gvardi, ieskaitot komandieri, krita cīņā ar Sv. Romas impērijas karaspēku, sargājot pazemes eju uz Eņģeļu pili (itāļu: Castel Sant'Angelo), kurp bija aizbēdzis pāvests Klements VII.

Dienests

Sākotnējais kontrakts ir uz 2 gadiem, pēc kura beigšanās vidēji 2/3 gvardu demobilizējas. Komandas tiek dotas vācu valodā. Ikdienā aptuveni 2/3 gvardu dienestu pilda sardzē, 10 posteņos Vatikānā, bet pārējie nodarbināti kaujas mācībās.

Lai sasniegtu kaprāļa dienesta pakāpi, ir jānodien gvardē 5-7 gadus. Lai uzdienētos par virsnieku, jābūt Šveices armijā sasniegušam apakšvirsnieka pakāpi. Ja gvards nodienējis 3 gadus un noslēdzis kontraktu vēl uz 3 gadiem, sasniedzis 25 gadu vecumu, tam tiek ļauts precēties (precētie gvardi nedzīvo kazarmās, bet atsevišķos dzīvokļos blakus kazarmām). Alga ir aptuveni 1000 USD mēnesī, ko izmaksā Šveices frankos. Pēc 10 gadu ilga dienesta gvards demobilizējoties var pretendēt uz minimālo pensiju (par 20 gadu izdienu ir maksimālā pensija).

Līdz 1981. gadam kaujas mācības gvardi veica Itālijas armijas un karabinieru instruktoru vadībā, bet pēc tam Lielbritānijas Special Air Force instruktoru vadībā. Apmācībā ietilpst prasme rīkoties ar aukstajiem ieročiem, bezieroču cīņas metodes, šaušana ar pistolēm SIG un mašīnpistolēm Kechler un Koch.

Karogs

Sarkans karogs, ko taisns balts krusts sadala 4 kvadrātos. Augšējā kvadrātā pie karoga kāta ir valdošā pāvesta ģerbonis (vai uz t.s. "vakantā" karoga - baldahīns ombrellino vers sakrustotām atslēgām). Kvadrātā pa diagonāli no tā vienības dibinātāja Jūlija II ģerbonis. Abi pārējie kvadrāti sadalīti zilās, dzeltenās un sarkanās joslās (Mediči dzimtas krāsas). Audekla centrā ievietots gvardes komandiera ģerbonis.

Esošais karoga standarts apstiprināts 1905. gadā, pirmais eksemplārs izgatavots 1914. gadā. Laikā no 1914. gada līdz 2005. gadam bijuši 18 šveiciešu gvardes karogi (no tiem viens - ar pulkveža Estermana ģerboni, - nekad nav iznests ierindas priekšā, jo pulkvedi nogalināja 1998. gadā kāds gvards dažas stundas pēc tam, kad tas bija iecelts par komandieri).

Uniforma

Gvardes uniformā saglabātas Renesanses laikmetam raksturīgās krāsas un formas. Tās 1914. gadā ieviesa Žils Repons (gvardes komandants no 1910. līdz 1921. gadam). Parādes uniforma ir zilā, sarkanā un dzeltenā krāsās ar baltu apkakli un bereti. Īpašos gadījumos velk kirasu un morionu ar sarkanu sultanu. Muzikantu uniforma ir zili dzeltena. Virsnieku parādes uniforma ir aveņkrāsas, ar baltu sultanu uz morionas.

Parādes variantā apbruņoti gvardi ir ar alebardām, špagām un zobeniem. 8 gvardi apbruņoti ar 12 kg smagiem abroku espadoniem (6 personiskie pāvesta miesassargi, bet 2 – karoga sargi). Seržantu alebardām asmeņi ir platāki. Iekšējā sardzes dienestā apbruņoti ar pistolēm SIG un mašīnpistolēm Heckler & Koch.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vatikāna gvarde.
• Swiss Guard