Valūtas tirgus

Valūtas tirgus ir tirgus, kur viena valūta tiek apmainīta pret otru. Tas sevī ietver tirdzniecību starp vislielākajām pasaules bankām, centrālajām bankām, valūtas spekulantiem, starptautiskajiem uzņēmumiem, valdībām kā arī citiem finanšu tirgiem un institūcijām. Tirgošanās valūtas tirgos visapkārt pasaulei šobrīd ir ap 2 triljoniem ASV dolāru dienā. Individuālie spekulanti šajā tirgū šobrīd aizņem ļoti mazu daļu un var tikai piedalīties netieši — izmantojot brokerus vai bankas.

Valūtas tirgus dalībniekiLabot

Valūtas tirgus dalībnieki ir:

  • centrālās bankas;
  • komercbankas;
  • starptautiskās korporācijas;
  • brokeru un finanšu kompānijas;
  • juridiskas un fiziskas personas.

Komercbankas ir galvenie tirgus dalībnieki, kas veic lielāko valūtas operāciju apjomu. Vairums eksportētāji un importētāji, investīciju un apdrošināšanas kompānijas, pensiju fondi kā starpnieku savu norēķinu veikšanai izmanto komercbankas, līdz ar to valūtas apjoms komercbankās ir milzīgs. Bankas iedala divās daļās — aktīvās un pasīvās tirgus dalībniecēs. Aktīvās pērk un pārdod valūtu tirgū un piedāvā savas cenas citiem tirgus dalībniekiem. Aktīvie tirgus dalībnieki ir arī brokeru kompānijas, investīciju un pensiju fondi, pasaules korporācijas. Pasīvās tirgus dalībnieces - veic darījumus, izmantojot tikai tirgus piedāvātas cenas.

Centrālas bankas piedalās valūtas maiņas tirgū ar mērķi veikt valūtas kursa korekciju, ja tas neatbilst vēlamajam. Centrālās bankas darbojas valūtas tirgū, izmantojot komercbanku starpniecību.[1]

Pirktspējas paritātes principsLabot

Pirktspējas paritātes principa teoriju 1920. gadā izstrādāja Gustavs Kasels. Teorijas metode paredz izmantot divu valūtu ilgtermiņa līdzsvara valūtas kursus, lai atrastu vienādojumu valūtas pirktspējai. Tas ir balstīts uz vienas cenas likumu — teoriju par to, ka efektīvā tirgū identiskām precēm ir jābūt vienādām cenām. Praktiski šo principu pielieto, piemēram, salīdzinot hamburgera cenas dažādās valstīs, vai arī mp3 atskaņotāja iPod cenu.

Tomēr PPP noteikšanu sarežģī tas, kas valstis neatšķiras savā starpā tikai ar cenu līmeni, bet gan realitātē cenu starpība pārtikai var būt lielāka nekā cenu starpība nekustamajam īpašumam. Šādas sakarības rodas tādēļ, ka cilvēki dažādās valstīs parasti patērē dažādas preču grozus. Ir nepieciešams salīdzināt preču un pakalpojumu grozus izmantojot cenu indeksus. Tas ir ļoti sarežģīti, jo šie grozi atšķiras nevien tāpēc, ka cilvēkiem dažādās valstīs ir dažādas kultūras un gaumes, bet arī tādēļ, ka preču pieejamība var atšķirties. Tādēļ ir nepieciešams vienādot šos grozus ievērojot atšķirības preču un pakalpojumu kvalitātēs. Vēl lielākas grūtības rodas, kad tiek salīdzinātas vairākas valstis, jo šis vienādošanas process kļūst vēl sarežģītāks.

Kad PPP tiek noteikts laika periodam, vienmēr ir jāņem vērā arī inflācijas ietekme.

Valūtas kursu shēmasLabot

Parasti ir šādas valūtas kursu shēmas kā brīvi peldošs kurss veidojas valūtas tirgū pieprasījuma un piedāvājuma attiecību rezultātā, centrālā banka neveic intervences valūtas tirgū, lai ietekmētu kursa izmaiņas vienā vai otrā virzienā, un maksājuma bilance ir neitrāla un stingri fiksēts kurss veidojas gadījumā, kad centrālā banka nemainīgi piesaista nacionālas valūtas kursus.

Peldošs valūtas kurss pretstatā fiksētam valūtas kursamLabot

Peldošs valūtas kurss ir tāda valūtas kursa shēma, kurā valūtas vērtībai ir ļauts mainīties līdz ar valūtas tirgu. Valūta, kura izmanto peldošo kursu tiek saukta par peldošu valūtu. Šāda veida valūtas kurss sniedz iespēju gūt peļņu ar valūtas kursa izmaiņām. Speciālu tirgus platformu izveide to ļauj darīt ikvienam interesentam. Tomēr ir svarīgi atcerēties to, ka precīzas valūtas kursa izmaiņas nav iespējams paredzēt. Līdz ar to, šāda veida peļņas gūšana ir ļoti riskanta.[2] Valūta, kura izmanto fiksēto kursu tiek saukta par fiksētu valūtu.

Daudzi ekonomisti uzskata, ka, galvenokārt, peldošais valūtas kurss ir vēlamāks nekā fiksētais. Peldošais kurss nav tik jūtīgs ekonomiskiem cikliem un ārzemju valūtas kursu krīzes nav tik stipri jūtamas pie peldoša kursa. Taču vienmēr jāatzīst, ka fiksēts valūtas kurss var būt vēlamāks dēļ tā piedāvātās stabilitātes un paredzamības.

AtsaucesLabot

  1. Ramona Rupeika-Apoga. Tirdzniecība ar valūtu kā uzņēmējdarbības veids. Rīga : Datorzinību Centrs, 2006. 26. lpp. ISBN 9984-665-20-8
  2. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. janvārī. Skatīts: 2014. gada 6. novembrī.