Vašingtonas dedzināšana
Vašingtonas dedzināšana bija militāra sadursme, kas notika 1814. gadā 1812.-1815. gada kara laikā starp Lielbritāniju un ASV. 1814. gada 24. augustā pēc amerikāņu sakāves Bladensburgas kaujā britu karaspēks ģenerālmajora Roberta Rosa vadībā ieņēma Vašingtonas pilsētu un nodedzināja daudzas valdības ēkas, tostarp Balto namu un Kapitoliju, kā arī vairākas citas.
| Vašingtonas dedzināšana | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Britu—amerikāņu kara | |||||||
 Burning of Washington, Pola de Ropina glezna | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
.svg){kind=small} Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste |
.svg){kind=small} ASV | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Džordžs Kobērns Roberts Ross |
Džeimss Medisons | ||||||
| Spēks | |||||||
| 4 250[1] | 7640 | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
|
30 nogalināti[2] 6 ievainoti |
nezināms skaits nogalināti un ievainoti 1 fregate iznīcināta 1 fregate nogremdēta 1 šoneris nogremdēts | ||||||
Līdz 2001. gada 11. septembrim šis notikums bija vienīgais ārvalstu karaspēka uzbrukums Vašingtonai. Tā bija arī vienīgā reize kopš revolucionārā kara, kad tika ieņemta ASV galvaspilsēta.
Priekšvēsture labot šo sadaļu
Pēc Napoleona sakāves un padzīšanas 1814. gada aprīlī Lielbritānija beidzot varēja nosūtīt savu atbrīvojušos karaspēku un floti karā pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Kara un koloniju valsts sekretārs grāfs Henrijs Batērsts nosūtīja karaspēku uz Bermudu salām, no kurienes komandēja Amerikas piekrastes blokādi un kara laikā pārvaldīja okupētās piekrastes salas. 1814. gadā viceadmirālis sers Aleksandrs Kokreins tika iecelts par Karaliskās flotes virspavēlnieku. Karadarbības gaitā pret ASV viņš plānoja veikt uzbrukumus Virdžīnijai un Ņūorleānai.[3]
Britu eskadru Česapīkas līcī kopš iepriekšējā gada komandēja kontradmirālis Džordžs Kobērns. 25. jūnijā viņš rakstīja Kokreinam, ka reģiona aizsardzība ir vāja un vairākas lielākās pilsētas ir neaizsargātas pret uzbrukumu.[4] Kokreins ieteica uzbrukt Baltimorai, Vašingtonai un Filadelfijai. 17. jūlijā Kobērns ieteica izvēlēties par mērķi Vašingtonu, jo tās sagrābšanai, neredzot nopietnu pretestību, "būs liela politiska ietekme".
Papildu motīvs uzbrukt Amerikas pilsētām britiem bija ideja par atriebību par to, ko viņi sauca par "bezjēdzīgo privātīpašuma iznīcināšanu gar Ēri ezera ziemeļu krastiem", ko tā paša gada maijā bija veicis amerikāņu karaspēks, jo īpaši Portdoverā. 1814. gada 2. jūnijā Kanādas ģenerālgubernators sers Džordžs Prevosts rakstīja Kokreinam Beilijas līča Admiralitātē Bermudu salās, mudinot viņu atriebties par civiliedzīvotāju privātīpašuma izlaupīšanu, ko veikuši amerikāņi, jo šādas darbības tika uzskatītas par tā laika kara likumu pārkāpumu.
Uzbrukums labot šo sadaļu
Britu spēkus, līdz 2500 karavīru ģenerālmajora Roberta Rosa vadībā uz Bermudu salām nogādāja HMS Royal Oak, trīs fregates, trīs šoneri un desmit citi kuģi.
Tuvojoties Patuksentas upei, apvienotie Lielbritānijas jūras un sauszemes spēki padzina Mērilendas milicijas spēkus no "Līdzenumiem" - plantācijas upes dienvidu krastā, kas tika izmantota kā milicijas nometne un novērošanas punkts. Britu spēku darbība līdzenumos bija daļa no centieniem neitralizēt jebkādu iespējamo Mērilendas kaujinieku pretestību pret turpmāko britu karaspēka desantu 1814. gada 19. augustā. Britu virsnieki no desanta spēkiem draudēja iedzīvotājiem ar īpašuma iznīcināšanu. Viņu draudi noveda pie tā, ka vietējā milicija neuzdrošinājās stāties pretī intervences karaspēkam. Mērilendas milicija atkāpās uz Česterhilas fermu. Pēc amerikāņu pretestības neitralizēšanas Karaliskie jūras kājnieki Koburna un Rosa vadībā izkāpa Benediktā, Mērilendas štatā 19. augustā. 24. augustā kaujā pie Bladensburgas britu karaspēks sakāva amerikāņu Česapīkas līča flotili – amerikāņu jūras kājnieku un amerikāņu milicijas vienību.
Uzreiz pēc kaujas briti nosūtīja avangardu uz Kapitolija kalnu. Ross nosūtīja vienību zem neitrālā karoga, lai apspriestu noteikumus, taču tai uzbruka kaujinieki, kas bija izvietoti mājā Merilendas avēnijas, Konstitūcijas avēnijas un Sekondstrītas stūrī. Tā bija vienīgā pretestība, ar kuru britu karaspēks sastapās pilsētā. Māja tika nodedzināta, un briti pacēla karogu virs Vašingtonas.
Drīz pēc tam tika nodedzinātas Senāta un Pārstāvju palātas ēkas (centrālā rotonda vēl nebija uzcelta un tās nesavienoja). Abu ēku iekšpuses, tostarp Kongresa bibliotēka, tika iznīcinātas, lai gan biezās sienas un viesuļvētras izraisītās lietusgāzes saglabāja ārpusi neskartu. Tomass Džefersons vēlāk pārdeva savu vairāk nekā sešu tūkstošu sējumu bibliotēku valstij, lai atjaunotu Kongresa bibliotēku.
Lielbritānijas ofensīvas laikā prezidents Medisons, kā arī valdības un militārās pavēlniecības locekļi aizbēga no pilsētas. Viņi atrada patvērumu uz nakti Brukvilā, mazā pilsētā Montgomerijas apgabalā, kas tagad pazīstama kā vienas dienas galvaspilsēta. Prezidents pavadīja nakti pie Kvokera Kaleba Bentlija, kurš dzīvoja un strādāja Brukvilā. Bentlija māja, kas tagad pazīstama kā Medisona māja, joprojām atrodas Brukvilā.[5]
Rezultāti labot šo sadaļu
Lielākā daļa amerikāņu laikabiedru, tostarp laikraksti, kas pārstāvēja pretkara federālistus, nosodīja sabiedrisko ēku iznīcināšanu un pārmērīgu vandalismu.[6] Daudzi britu sabiedrības locekļi bija šokēti par Kapitolija un citu ēku nodedzināšanu Vašingtonā. Šādas darbības nosodīja lielākā daļa kontinentālās Eiropas līderu. Saskaņā ar gadagrāmatu, dedzināšanai "...sekoja smaga britu morāles denonsēšana", ar kuru daudzi deputāti, tostarp opozicionārs Semjuels Vaitbreds,[7] pievienojās kritikai.
Britu vidū dominēja uzskats, ka dedzināšana bija likumīgas sekas postījumiem, ko nodarīja amerikāņu armija iebrukuma laikā Kanādā. Turklāt viņi atsaucās uz faktu, ka ASV rīkojās kā agresors, pieteica karu un sāka to. Daži komentētāji Vašingtonai nodarīto kaitējumu uzskatīja vienkārši par atriebību amerikāņiem par parlamenta ēku un citu valsts iestāžu iznīcināšanu Augškanādas galvaspilsētā Jorkā 1813. gadā.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «Burning of Washington, D.C.;Chesapeake Campaign». The War of 1812. genealogy, Inc. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 21. maijs. Skatīts: 2010. gada 24. augusts.
- ↑ «On this day, the British set fire to Washington, D.C. - National Constitution Center». National Constitution Center (angļu). 2020. gada 24. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 3. janvāris. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijs.
- ↑ Morriss, Roger. Cockburn and the British Navy in Transition: Admiral Sir George Cockburn, 1772-1853. — University of Exeter Press, 1997. — ISBN 9781570032530.
- ↑ Morriss, 1997, p. 100.
- ↑ Brookeville 1814
- ↑ Hitsman & Graves (1999),
- ↑ Hickey, Donald R. The War of 1812, A Forgotten Conflict. — Chicago : University of Illinois Press, Chicago and Urbana, 1989. — ISBN 0-252-01613-0.
Ārējās saites labot šo sadaļu
- The War of 1812 and Relocating the Nation's Capital
- Brookeville 1814, U.S. Capital for a Day Maryland State Archives
- Listing by surname of Royal Marines (2nd Battn, 3rd Battn, Colonial Marines) paid prize money for participating in the attack on Washington
- https://www.whitehousehistory.org/the-burning-of-washington
Literatūra labot šo sadaļu
- Ernest Cruikshank. The Documentary History of the campaign upon the Niagara frontier. (Part 1-2). University of Calgary, 2006 [1814]. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-05-27. Skatīts: 2009. gada 11. maijs.
- John R. Elting. Amateurs to Arms! A Military History of the War of 1812. New York : Da Capo Press, 1995. 220. lpp. ISBN 0-306-80653-3.
- John C. Fredriksen. America's military adversaries: from colonial times to the present. ABC-CLIO, 2001. 116. lpp. ISBN 978-1-57607-603-3.
- Christopher T George. Terror on the Chesapeake: The War of 1812 on the Bay. White Mane Books, 2000. 111. lpp. ISBN 978-1-57249-276-9.
- Donald R. Hickey. The War of 1812, A Forgotten Conflict. Chicago : University of Illinois Press, Chicago and Urbana, 1989. ISBN 0-252-01613-0.
- Hitsman, J. Mackay; Graves, Donald E. (1999), The Incredible War of 1812, Toronto: Robin Brass Studio, ISBN 1-896941-13-3