Uzvedības ekonomika ir ekonomikas nozare, kas pēta cilvēku ekonomiskās uzvedības un lēmumu pieņemšanas procesu, ņemot vērā psiholoģiskos, sociālos un emocionālos faktorus. Tā apvieno tradicionālo ekonomisko teoriju ar psiholoģiju, lai izprastu, kā cilvēki patiesībā pieņem lēmumus, kas ne vienmēr ir racionāli vai optimāli.

Tradicionālajā ekonomikā pieņem, ka cilvēki pieņem lēmumus racionāli, pamatojoties uz pilnīgu informāciju un cenšoties maksimizēt savu labumu. Tomēr uzvedības ekonomika rāda, ka reālajā pasaulē cilvēki bieži pieņem lēmumus, kas ir balstīti uz ieradumiem, instinktiem, emocionālām reakcijām vai sociālajām normām.

Svarīgi jēdzieni uzvedības ekonomikā ir ierobežotā racionalitāte (cilvēki ne vienmēr rīkojas racionāli informācijas apstrādes ierobežojumu dēļ), kavēšanās uzvedība (tieksme atlikt lēmumus) un uzvedības aizspriedumi (kā cilvēki kļūdaini interpretē informāciju). Šī nozare palīdz izprast tādus fenomenus kā pārmērīga tērēšana, finanšu burbuļi vai investīciju kļūdas.

Uzvedības ekonomikas pirmsākumi meklējami darbā ar psiholoģiskajiem aspektiem, kurus iestrādāja agrīnie ekonomisti un psihologi, piemēram, Vilfrēdo Pareto un Herberts Saimons. Simons 1950. gados ieviesa ideju par ierobežoto racionalitāti, kas apgalvoja, ka cilvēku spēja pieņemt racionālus lēmumus ir ierobežota, jo viņi nevar apstrādāt visu informāciju.

Šo desmitgadi bieži uzskata par uzvedības ekonomikas sākumu, ko ievērojami veicināja psihologi Denjels Kanemans un Amoss Tverskis. Viņi izstrādāja prospektu teoriju (1979), kas pierādīja, ka cilvēki mēdz pieņemt neracionālus lēmumus attiecībā uz risku, lielāku uzsvaru liekot uz iespējamiem zaudējumiem nekā ieguvumiem. Šis darbs pārkāpa tradicionālās ekonomikas normas, kuras balstījās uz pieņēmumu, ka cilvēki darbojas racionāli un vēlas maksimizēt savu labumu.

Uzvedības ekonomika nostiprinājās kā atsevišķa disciplīna, pateicoties pētniekiem, piemēram, Ričards Talers, kurš uzsvēra psiholoģiskos aizspriedumus, kas ietekmē cilvēku ekonomiskos lēmumus. Thaler pievērsa uzmanību tādiem jēdzieniem kā mentālā grāmatvedība (kā cilvēki organizē un uztver naudu dažādās kategorijās) un nudge teorijai (kā mazas ietekmes var mudināt cilvēkus pieņemt labākus lēmumus).

2002. gadā Denjels Kanemans saņēma Nobela prēmiju ekonomikā par sasniegumiem uzvedības ekonomikā, apliecinot disciplīnas nozīmīgumu. Viņa darbs radīja spēcīgu ietekmi uz dažādām politikas veidošanas jomām, tostarp finanšu regulēšanā un sabiedriskās politikas jautājumos.

2017. gadā Ričards Talers arī saņēma Nobela prēmiju ekonomikā par ieguldījumu uzvedības ekonomikā, īpaši par viņa darbu, kas demonstrēja, kā cilvēka psiholoģiskie un emocionālie faktori ietekmē ekonomiskos lēmumus.

Mūsdienās uzvedības ekonomika ir labi integrēta gan akadēmiskajā vidē, gan sabiedriskajā politikas veidošanā.

Ārējās saites

labot šo sadaļu