Vikipēdija

Ulbrokas muiža

Ulbrokas muižas galvenā ēka atrodas Ropažu novada administratīvajā centrā Ulbrokā, Radiostacijas ielā 23 (ēkas kadastra nr. 80960030238015). Muižas nosaukums cēlies no vācbaltu izcelsmes Ulenbroku dzimtas, kurai piederēja šī Salaspils draudzes novada muižas zeme.

Ulbrokas muižas ēka mūsdienās (galvenās ieejas puse)
Ulbrokas muižas kompleksa un tai pieguļošās teritorijas vēsturiskās kartes zīmējums (20.gadsimta 30.tie gadi)
J. K. Broces zīmējums, kas ataino Ulbrokas muižas parkā tolaik uzstādīto piemiņas urnu (1792.gads)
Ulbrokas muižas ēka (galvenās ieejas puse)
Ulbrokas muižas ēka (pagalma puse)
Ulbrokas muižas ēkas apgleznotā frīze ar akantu lapu rakstiem
Ulbrokas muižas ēkas interjers
Ulbrokas muižas ēka 1916.g. (Fēliksa fon Mengdena īpašumā)
Ulbrokas muižas ēka 1926.g. (toreizējā Rīgas kopējās slimokases sanatorija jeb Ulbrokas bērnu kolonija)

Muižas ēkas komplekss labot šo sadaļu

Ulbrokas muižas teritorija sākotnēji bija visai plaša, tajā ietverot ne vien muižas galveno ēku - muižas kungu māju, bet arī vairākas saimniecības ēkas, vietējo zemnieku mājas, ūdensdzirnavas, krodziņus, klēti, zirgu stalli, dārzu un parku.

Tomēr muižas kompleksa pērle ir tās galvenā ēka - kungu māja (dēvēta arī par pili). Ēkas celtniecība pabeigta 1800.gadā. Ēka celta palladiāniska klasicisma stilā, un tajā var novērot 18.gadsimta franču arhitektūras ietekmi, kas atbalsojās arī lauku kungu māju celtniecībā Baltijas zemēs. Šajās mājās sāka izbūvēt salonus un citas reprezentatīvas telpas, kas bija svarīgas galantai sabiedrībai. Šīs telpas parasti atradās galvenajā stāvā, tās nošķirot no apakšējā stāva saimniecības telpām un kalpotāju mītnēm, kā arī no augšējā stāva guļamtelpām. Parasti šādu māju iekšējais izkārtojums bija visai līdzīgs - ienākot caur ēkas galveno ieeju, viesis nokļūst vestibilā, no kura tālāk var doties uz viesu zāli un reprezentatīvo galveno telpu, kas nereti bija ovālā vai apaļā formā. Šī telpa savukārt veda uz dārza pusi. Kopumā šajās mājās telpu skaits un lielums būtiski pārsniedza tiešās ikdienas dzīves vajadzības, tādējādi uzsverot sociālo plaisu starp muižnieku kungu mājām un nabadzīgajam zemnieku mītnēm.[1]

Ulbrokas muižas kungu mājas projektu izstrādāja labi pazīstamais Rīgas arhitekts, klasicisma stila pārstāvis Kristofs Hāberlands. Tāpat viņš projektējis arī stila ziņā līdzīgo Carnikavas muižas kungu māju, ko savulaik dēvēja par lepnāko pili Vidzemē, bet mūsdienās no tās saglabājies vien kolonnas kapitelis. Līdzīgi kā Carnikavā, arī Ulbrokā muižas kungu māja izbūvēta kā divstāvu mūra ēka ar stāvu teltsveida jumtu, paraugfasādes kolonnām, kāpņu platformu (gan pagalma, gan ezera pusē), izbūvētu pagrabstāvu, kā arī balkonu (pagalma pusē). Oriģināli ēkai bija dekorācijas - uz tās ārējām sienām bija apgleznota frīze ar melnas krāsas akantu lapu rakstiem, kas izcēlās uz gaišā ēkas krāsas fona.[2]

1864.gadā muižas plānu zīmēja Vidzemes revizors A. Hartmanis. Tajā redzamas 11 apbūves ēkas, dārzs un parks. Plānā attēlots, ka muižas priekšā atrodas taisnstūrveida pagalms, kuram abās pusēs stāv divas vienādas ēkas (domājams, klēts un stallis). Pretī kungu mājai, pagalma tālākajai daļai piekļaujas vēl divas ēkas. Tās atdala ceļš, kas noved līdz ezeram. Centra apbūvi pakavveidā ieskauj aleja.[3]

Mūsdienās kungu māja saglabājusies pārbūvētā veidā. Senākā fotogrāfija, kurā kungu māja ir redzama, datēta ar 1910. gadu (Gunta Strazda vecvecāku dokumentētas liecības).[4]

Priekšstatu par muižai pieguļošo parku 18.gadsimta beigās sniedz kāds Johana Kristofa Broces 1792.gadā zīmētais skats, kas ataino zemes uzbērumu puslodes formā, ko aptver neliels, ar ūdeni pildīts grāvis. Uz šo salu var nonākt pa mazu koka tiltiņu. Uz zemes uzbēruma atrodas piemiņas urna, kur viens no toreizējiem muižas īpašniekiem - Karls Johans fon Cimmermanis - bija licis saglabāt mājskolotāja M. Johana Fridriha Švennikes piemiņu.[5] Savukārt 20.gadsimta pirmajā pusē, neatkarīgās Latvijas periodā, šajā teritorijā, ko tolaik dēvēja par Ziedoņa vai Ulbrokas pils parku, bija ierīkota estrāde, un to izmantoja dažādu svētku svinēšanai un pasākumu rīkošanai. Kā stāstījuši iedzīvotāji, tolaik muižas parkā reizi mēnesī tika rīkotas zaļumballes.[6]

Līdz mūsdienām no muižas ēku kompleksa saglabājusies tikai kungu māja un tās priekšā esošie apstādījumi, dažas kalpu un saimniecības ēkas, kā arī uz Piķurgas upes izraktais dzirnavezers (zināms kā Piķurgas ezers).

Vēsture labot šo sadaļu

Ulenbroku dzimtas periods (16.gs. vidus - 18.gs. sākums) labot šo sadaļu

Senākās ziņas par Ulbrokas muižas teritoriju ir no 1562. gada, kad Livonijas vietvaldis, kardināls firsts Nikolajs Radivils pie Rīgas patrimoniālā apgabala robežām piešķīra zemes gabalu Rīgas rātskungam Hinriham fon Ulenbrokam II (vācu: Heinrich von Ulenbrock). [6] 1564.gadā darījumu apstiprināja arī Polijas valdnieks Sigismunds II Augusts.

Sākotnēji šo īpašumu pie Piķurgas upes dēvēja tā vietas izcelsmes vārdā - par Stubbensee (vācu: Stubben - koka celms, See - ezers). [7] Savukārt muižas kompleksa ietvaros uzceltajām mājām bija tādi nosaukumi kā Lielkājas, Dauguļi, Kulpes, Krāģi u.c. [6]

Zināms, ka 16.gadsimta beigās, muižas teritoriju apdzīvoja 10 zemnieki, 12 iebūvieši un 13 vaļinieki. Vēlāk iedzīvotāju skaits pieaudzis, kuru vidū bija bēgļi no Vidzemes, kas patvērās no kara šausmām. [6]

Pēc rātskunga Hinriha fon Ulenbroka II nāves 1576.gadā, zemes īpašums nonāca viņa dēla, Rīgas birģermeistera Filipa fon Ulenbroka pārvaldībā. 1582.gadā muižas teritorijā tika uzceltas dzirnavas, kur mala iesalu Rīgas krodziniekiem. 1619.gadā dzirnavas tika piemērotas arī vara apstrādei. Rīgas varkaļu cunfte pret jaunā konkurenta - Rīgas birģermeistara - aktivitātēm uzsāka cīņu, tacu neveiksmīgi, jo birģermeistaram Rīgas rātē netrūka atbalstītāju. Metālu dzirnavās turpināja pārstrādāt līdz pat 17.gadsimta vidum. Sākoties Zviedrijas karam, no 1655.-1660.gadam, dzirnavās mala vienīgi labību un iesalu, bet gadsimta beigās dzirnavas jau bija sabrukušas.[6]

1690.gadā īpašumu mantoja nākošais Ulenbroku dzimtas mantinieks Hinrihs Frīdrihs (vācu: Heinrich Friedrich). [6]

Cimmermaņu dzimtas periods (18.gs. sākums - 19.gs.beigas) labot šo sadaļu

1718.gadā īpašumu no Ulenbrokiem pārpirka Rīgas rātskungs Kristiāns fon Cimmermanis (vācu: Zimmerman), kas bija precējies ar Elizabeti fon Ulenbroku (iespējams - Filipa māsu). Cimmermaņu dzimtas izcelsme ir Brabantes hercogistes reģions, kur jau 16.gadsimta vidū tās pārstāvjus iecēla dižciltīgo kārtā Kārlis V Hābsburgs. [8]

1788.gadā muižu mantojumā ieguva Leonards Cimmermanis, ko viņš pārvaldīja līdz 1821.gadam. [6] [9] Šajā periodā atsevišķi muižas īpašumi piederēja arī kolēģijas asesoram Karlam Johanam fon Cimmermanim, kā arī Kredītsabiedrības vecākajam direktorātam Kristianam Bernhardam Cimmermanim. Abi bija arī Šķirstiņu (vācu: Napküll) muižas īpašnieki.[5] [10]

Muižas kompleksa galveno ēku - muižas kungu māju - uzcēla tieši Leondarda Cimmermaņa īpašumtiesību laikā. Ēkas celtniecību uzsāka 18.gadsimta beigās, celtniecībai noslēdzoties 1800.gadā.

18.-19.gadsimta ietvaros muižas teritorijā darbojās 2 ādas apstrādes manufaktūras, kādēļ arī Stubbensee jeb Ulbrokas teritoriju tolaik uzskatīja par ievērojamu ādu rūpniecības centru. Manufaktūras piederēja tā laika vislielākajiem cariskās Krievijas ādu apstrādāšanas uzņēmumiem. [11] Vienu no ādas apstrādes manufaktūrām Ulbrokā vadīja I. Timofejevs, kas ar apaviem apgādāja krievu armiju. Timofejeva manufaktūra atradās pirms Mazās Juglas tilta, aiz papīrfabrikas ciemata mājām. Otru manufaktūru vadīja Rīgas tirgotājs Boriss Šeluhins, kas nodarbojās arī ar jēlādas pārstrādi. Šeluhina manufaktūras vajadzībām nomātā muižas zeme atradās tagadējā Līču teritorijā. Ulbrokas, kā arī citās ādas apstrādes manufaktūrās, 19.gadsimta pirmajā pusē lielākoties strādāja krievu dzimtcilvēki, jo strādniekiem no Kurzemes un Vidzemes pārvietošanās tiesības bija stipri ierobežotas. [6]

Vēl muižas teritorijā 19.gadsimtā atradās arī papīrdzirnavas, kā arī muižas īpašniekiem piederoši divi krogi - Blusu krogs un Plunča krogs. Dzirnavas teritorijā starp Mazo Juglu un Blusu krogu (pirms Saveļiem) 1805.gadā nopirka Strasbūras fabrikanta dēls Luijs Pakē. Tomēr viņš nespēja uzsākt papīra ražošanu, tādēļ papīrdzirnavas viņš nodeva tā laika Ulbrokas muižas īpašniekam Leonardam Cimmermanim, kurš 1816.gadā tās pievienoja nelielai vietējai muižas ēkai un nosauca par Juglas dzirnavām. [6] [11]

Vēlāk muižu mantoja Kristiana Bernharda Cimmermaņa meitas Anna Luīze un Sofija Helēna fon Cimmermanes.[8]

Jākobs Būze (19.gs. beigas) labot šo sadaļu

1874. gadā muižas īpašumu no Annas un Sofijas Cimmermanēm nopirka ķīlu īpašnieks, zinātņu doktors Dr. Jākobs Heinrihs Būze (vācu: Jacob Heinrich Buhse). [12] [9] [6] Dr. J. Būze bija arī viens no goda biedriem vācbaltu Vēstures un senatnes pētītāju biedrībā Rīgā (vācu: Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga)[13], un mēdza veikt izrakumus muižas teritorijā. Biedrības sanāksmēs regulāri tika ziņots par biedrības dalībnieku atrastajām un biedrībai uzdāvinātajām aizvēsturiskajām senlietām, kur citu starpā minēti arī J. Būzes atradumi muižas zemes teritorijā:

  • 1891.gadā mazajā Jēgeles jeb Juglas kalnā - divas dzelzs šāviņlodes 6cm un 7cm diametrā, kā arī fragmentus no vēl lielākas lodes;[14]
  • 1895.gadā uz muižas lauka zemes - apaļu bronzas plāksni ar krustā sišanas attēlu, kas tālāk tika nodots Rīgas Doma biedrības muzejam (tagadējais Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs).[15]

Pēc Dr. J. Būzes nāves 1899.gadā, saskaņā ar viņa testamentu, 1901.gada 27.janvārī tika rīkota muižas atklātā izsole. Izsoles paziņojumā tika uzskaitīti sekojoši īpašumam piekrītoši objekti:[16]

Muiža Stubbensee ar pagalmu, pilslaukumu, ķieģeļu būvētavu, ūdensdzirnavām, spirta rūpnīcu, 4 krodziņiem, 11 viensētām, 2 iznomājamām zemēm un palieņu dīķi. Kopā ap 7000 bušeļu zemes (2437.35 decimāri), kur lauksaimniecības vajadzībām izmantoti 1480 bušeļi un mežsaimniecības vajadzībām - 4000 bušeļu. Īpašumam ir ūdens pieslēgums Daugavai caur Jēgeles jeb Juglas upi (vācu: Jägelfluss). Īpašumā atrodas liela muižas māja ļoti labā stāvoklī ar aptuveni 20 istabām. Īpašums tiek pārdots ar visu inventāru, kas atrodas saimniecībā. Minimālā cena sākas no 400 000 rubļu. Apstiprinājums tiks piešķirts augstākajam solītājam.

Mengdenu dzimtas periods (20.gs. sākums) labot šo sadaļu

1901.gada muižas izsolē to iegādājās dižciltīgs vācbaltu barons, kaislīgs autobraucējs Fēlikss fon Mengdens. 1914.gadā, pēc fon Mengdena iesnieguma, Stubbensee muižu oficiāli pārdēvēja sākotnējā īpašnieka Ulenbroka vārdā - par Ulbrokas muižu. [7] Pēc F. fon Mengdena nāves 1918.gadā, muižu mantoja viņa ģimene, kas gan to pārvaldīja vien vēl 2-3 gadus, līdz agrārajai reformai 1920.-1921.gadā.[17][18]

Neatkarīgā Latvija (20.gs. sākums - 20.gs. vidus) labot šo sadaļu

Neilgi pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas, agrārās zemes reformas laikā, valsts nacionalizēja privātās lielsaimniecības, tostarp arī Ulbrokas muižu. Par īpašuma atsavināšanu nolēma Rīgas apriņķa Centrālā zemes ierīcības komiteja, par to paziņojot 1921. gada oktobrī.[19]

Pēc īpašuma atsavināšanas, muižas Ziedoņa parks (arī zināms kā Ulbrokas pils parks) kļuva par vietējo iedzīvotāju izklaides vietu, kur bija ierīkota arī estrāde, kurā rīkotas balles, Jāņu svētku ielīgošana, sporta sacensības u.c. pasākumi. Savukārt muižas galvenā ēka tika piešķirta Rīgas pilsētas pašvaldībai[20], lai tajā ierīkotu Rīgas 2. kopējās slimokases sanatoriju, ko dēvēja arī par Ulbrokas bērnu koloniju, jo vasarā to izmantoja bērnu nometņu vajadzībām [21] [22]. Ēkas renovācija un pielāgošana slimokases vajadzībām izmaksāja ap 1 milj. rubļu, bet uzturēšana gadā - ap 2 milj. rubļu. Ēkā vienlaikus varēja izguldīt 45-50 pacientu (galvenokārt tuberkulozes slimniekus), bet vasaras periodā tajā varēja rīkot bērnu kolonijas nometnes, 3 maiņu ietvaros izmitinot pat 300-350 bērnu. [21] [23] [24] Tā kā uz koloniju nosūtāmo bērnu skaits katru gadu pieauga, ēkas platība kolonijas vajadzībām kļuva par mazu, un tās paplašināšanai 1927.gadā tika pārbūvēta muižas klēts, kā rezultātā jau nākošajā gadā uz koloniju varēja nosūtīt pat līdz 700 bērnu.[25]

Ēkas iekārtojums aprakstīts 1930.gada laikrakstā "Sociāldemokrāts": [26]

Plašā, saulainā hallē ir radio aparāts, lasāmgaldi un ping-pong spēļu galds. Pie tam iekārtota bibliotēka ar vairāk kā 800 sējumiem latviešu un krievu valodās. Vispār atpūtas nams ar saulainām guļamistabām, mazgājamām ērtībām, moderno virtuvi un citām labierīcībām atstāj ļoti labu iespaidu. Šādu atpūtas namu, kur slimie strādnieki arī ziemā var uzlabot savu veselību, vēl līdz šim nav atvērusi neviena (cita) slimo kase.

Slimokases sanatorija muižas ēkā atradās līdz Otrajam pasaules karam.

Otrais pasaules karš un vācu okupācijas periods (1940.-1945.gads) labot šo sadaļu

Laikā no 1941.-1945.gadam, vācu okupācijas perioda ietvaros, muižas galvenajā ēkā bija ierīkota vācu izlūku radistu skola. 1944.gadā vācieši muižas ēku esot gribējuši uzspridzināt, taču kļūdas dēļ sabruka blakus esošās dzirnavas un Dauguļu mājas.[6]

Latvijas PSR periods (1945.gads - 1990.gads) labot šo sadaļu

1945. gada otrajā pusē, muižas galvenajā ēkā tika izvietota PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta karaspēka daļa.[27]

Pēc kara beigām, plašo postījumu dēļ Latvijas PSR raidošā tīkla vajadzībām nācās meklēt jaunu vietu radioraidītāju izvietošanai. To meklēja ārpus pilsētas, jo, kā rādīja karš, pilsētā radioraidītājus izvietot bija bīstami. Par piemērotu vietu atzina Stopiņu novadā esošo Ulbrokas muižas ēku, kurā ierīkoja raidstaciju "Padomju Latvija" (vēlāk - 1. Latvijas radiostacija jeb Rīgas radiostacija).[11] Ēka tika pilnībā pārveidota atbilstoši stacijas vajadzībām, saglabājot tikai ārējo izskatu. Ēku nācās pārbūvēt, lai tajā varētu izvietot apjomīgo TELEFUNKEN 50kw raidītāju. [28] Tāpat muižas ēkai blakus tika uzcelts radio tornis. Ar laiku muižas tiešā tuvumā tika uzbūvēti arī citi torņi un mājas.[29]

Taču muižas ēkai piegulošajai teritorijai un tās kultūrvēsturiskajai vērtībai Latvijas PSR periodā netika pievērstas īpašas rūpes. Kādā 1988.gada laikraksta "Darba Balss" izdevumā publicēta lasītāja vēstule, kur, sūdzoties par tā laika Ulbrokas ciema nolaisto stāvokli, minēts arī, ka Ulbrokas muižas parks ticis izpostīts, celtniecības organizācijai Rīgas Pārvietojamā Mehanizēta kolonna (PMK) to izbraucot ar lieljaudas tehniku.[30]

Mūsdienas labot šo sadaļu

Radiostacija, ko muižas ēkā ierīkoja pēc Otrā pasaules kara, laika gaitā zaudēja savu līdzšinējo lomu. 21.gadsimta sākumā radiostacija vairs netika aktīvi izmantota - pēdējos darbības gados tā pārraidīja tikai trīs radio kanālus un bija dārga ekspluatācijā.

Šajā laikā muižas ēka atradās Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) pārvaldībā, taču ar kompleksu saistītie zemes īpašumi bija Satiksmes ministrijas pārziņā.

2000.gadā valdība nolēma nodot privatizācijai vairākas Satiksmes ministrijas pārziņā ietilpstošās dzīvojamās mājas kopā ar zemesgabaliem, tostarp Radiostacijas ielas adresēs ar numuriem 1, 3, 5, 6, 9,10, 11.[31]

2001.gadā LVRTC nolēma izsolē pārdot arī muižas kompleksā esošo ēku, kas atradās toreizējā Radiostacijas ielā 21a (ēkas kadastra nr. 80960030238017). Izsoles sākumcena bija 1300 latu.[32] [33] Vēlāk, 2004.gadā, ar šo ēku saistīto zemes gabalu (zemes kadastra nr. 80960030675), kas savukārt atradās Satiksmes ministrijas pārziņā, pārdeva jaunajam ēkas īpašniekam. Lēmumu 2004.gada augustā parakstīja tā paša gada martā ieceltais Satiksmes ministra vietas izpildītājs Ainārs Šlesers.[34]

Ap 2008.gadu LVRTC nolēma pilnībā pārtraukt radiostacijas darbību muižā. 2010.gadā Satikmes ministrija beidzot nolēma ar muižas ēku saistīto zemes īpašumu ieguldīt LVRTC pamatkapitālā, lai LVRTC varētu optimizēt īpašuma apsaimniekošanu.[35] 2012.gada beigās, kad ēka stāvēja pamesta jau 4-5 gadus, šajā laikā nenodrošinot nedz īpašuma ekonomiski pamatotu izmantošanu, nedz tā piekļuvi sabiedrībai, LVRTC sāka apspriest ieceri īpašumu nodot izsolē, taču ar rīcību joprojām nesteidzās.[36] LVRTC publiski pauda, ka tai nebūtu pretenziju pret muižas ēkas īpašumtiesību nodošanu Stopiņu novada domes rīcībā un peļņa nav tās primārais pārdošanas motīvs, taču likumdošana (likumā "Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu" noteiktās prasības) liedzot īpašumu vienkārši atdāvināt, tādēļ reālākā iespēja domei to iegūt esot to iegādāties izsolē. [37] [36]

Stopiņu novada dome jau vairākkārt bija paudusi ieinteresētību uzņemties atbildību par īpašuma apsaimniekošanu, izsakot lūgumu LVRTC izskatīt šo iespēju. Stopiņu novada attīstības programmā 2012.–2018. gadam Ulbrokas muiža tika norādīta kā potenciāli galvenais tūrisma objekts novadā tā kultūrvēsturiskās nozīmes dēļ, ja īpašums nonāktu novada pašvaldības apsaimniekošanā.[38] Tomēr, kā savulaik skaidroja LVRTC, izsole nepieciešama, lai atgūtu "ieguldītos būtiskos finanšu un cilvēkresursu līdzekļus muižas sakopšanā un uzturēšanā", kā arī, lai ievērotu likumdošanā noteiktās prasības attiecībā uz valsts mantas izšķērdēšanas novēršanu. Tiesa, arī toreizējais Stopiņu novada domes priekšsēdētājs J. Pumpurs atzina, ka domei pieņemams variants būtu arī muižas pārņemšana privātā īpašumā, bet pie nosacījuma, ka tā tiek "sakopta un atjaunota" [36].

LVRTC aizvadīja pirmo atklāto muižas izsoli 2013.gada 27.augustā, taču tā beidzās bez rezultātiem - uz izsoli nebija pieteicies neviens pretendents, arī ne Stopiņu novada dome. Kā izsoles objekts tika noteikti trīs zemes gabali (0.4696 ha, 1.5 ha un 4.9018 ha platībā) un deviņas ēkas, tajā skaitā Ulbrokas muižas kungu māja. Izsoles sākotnējā cena bija noteikta 395 000 latu apmērā.[39]

Muižu pārdot LVRTC izdevās tikai pēc gada, 2014.gada 9 jūlija izsolē, kuras ietvaros to iegādājās mācību centrs SIA "BUTS", kultūrvēsturisko pieminekli iegūstot savā īpašumā par 105 672 eiro. Īpašuma iegādes brīdī SIA "BUTS" jau piederēja vairāki apkārtējie zemes gabali ar piegulošām robežām, tādēļ muiža un tās zeme paplašināja esošo uzņēmuma teritoriju. Zināms, ka uzņēmumam piederošajos zemes gabalos novietoti angāri, kas tiek izmantoti mācībām. Pēc muižas iegūšanas, 2014.gadā SIA "BUTS" direktors medijiem skaidroja, ka tuvākajā laikā plāno izstrādāt īpašuma attīstības stratēģiju, kas būšot saistīta ar mācībām. Vienlaikus direktors arī atzina, ka Ulbrokas muižai piešķirtais kultūras pieminekļa statuss "ir kā apgrūtinājums, jo, objektu atjaunojot, jāievēro attiecīgas prasības." Kopš muižas iegādes, uzņēmums 10 gadu laikā joprojām nav sniedzis nekādu publisku informāciju par muižas attīstības plāniem; ēka joprojām stāv pamesta.[40]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Jānis Siliņš. «Muižnieku kungu mājas 19.gadsimta pirmajā pusē». Latvijas māksla, 1800-1914, 1979.
  2. ↑ Heinz von Pirang. «Das Baltische herrenhaus», 1928.
  3. ↑ «Daugavas muižas. Ulbrokas muiža (97.-99.lpp)». 2002.
  4. ↑ Ulbrokas bibliotēka. «Foto izstāde ULBROKAS MUIŽA», 2016.
  5. ↑ 5,0 5,1 «Johana Kristofa Broces kolekcija, 5. sējums, 56.lpp». 1792.
  6. ↑ 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 6,10 «Mēs stāstām par Stopiņu novadu. Ulenbroku dzimta. Ulbrokas muiža un pagasts». Pētergailis. 2005.
  7. ↑ 7,0 7,1 «Baltija. Ulbroka». Latviešu Avīzes, Nr.29. 31.01.1914.
  8. ↑ 8,0 8,1 Johans Kristofs Broce. «Stammbaume der Zimmermann (67.lpp)».
  9. ↑ 9,0 9,1 . Lielvidzemes kartes (17. un 18. gadsimtā), 100.lpp. 1986 https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issue:697075. Tukšs vai neesošs |title=
  10. ↑ «Katalog der Rigaschen culturhistorischen Ausstellung, 97.lpp». 1883.
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 «Vasara aicina ārā no pilsētas». Padomju jaunatne, Nr.101. 25.05.1956.
  12. ↑ Arno Teivens. «Latvijas Lauku krogi un ceļi (202.lpp)», 1995.
  13. ↑ «Korrespondenzblatt des Naturforschenden Vereins zu Riga». Riga, Latvian SSR : Wilhelm Ferdinand Häcker. 1845.
  14. ↑ «Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands in Riga». Zeitung fur Stadt un Land, nr.93. 25.04.1891.
  15. ↑ «Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands in Riga». Rigasche Rundschau, Nr.225. 03.10.1895.
  16. ↑ «Stubbensee īpašuma atklātā izsole augstākajam solītājam». Rigasche Rundschau, Nr.288. 22.12.1900.
  17. ↑ «Zudusī Latvija - Stopiņi. Ulbrokas muižas kungu māja». www.zudusilatvija.lv. Skatīts: 2021-10-16.
  18. ↑ «FOTO IZSTĀDE ULBROKAS MUIŽA». stopini.lv (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-10-16. Skatīts: 2021-10-16.
  19. ↑ «Ko domā un dara Latvijā? Atsavināti uzņēmumi». Zemkopis, Nr.40. 05.10.1921.
  20. ↑ «Rīga. Biedrības un organizācijas». Latvijas Sargs, Nr. 138. 22.06.1921.
  21. ↑ 21,0 21,1 «Rīgas Kopējo Slimo kasu bērnu kolonija Ulbrokā». Mājas Draugs, Nr.23-25. 20.08.1926.
  22. ↑ . Rīgas Ziņas apvienotas ar Latvijas Vēstnesi Nr.177, 3.lappuse. 11.08.1926 http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:224362|article:DIVL251. Tukšs vai neesošs |title=
  23. ↑ «Ko strādniekiem dod 2. kopējā Rīgas slimo kase. Sanatorija». Sociāldemokrāts, Nr.124. 10.06.1923.
  24. ↑ «Strādnieku apdrošināšana». Sociāldemokrāts, Nr.286. 19.12.1925.
  25. ↑ «Desmit darba gadi sociālās apdrošināšanas laukā». Darba tiesības, Nr.6. 01.06.1930.
  26. ↑ «Atpūtas nams Ulbrokā». Sociāldemokrāts, Nr.26. 01.02.1920.
  27. ↑ «Sabrūk vēl viens vēstures liecinieks – Ulbrokas muiža». Rīgas apriņķa portāls. 09.07.2014. Arhivēts no oriģināla, laiks: 01.04.2024. Skatīts: 01.04.2024.
  28. ↑ Lattelekom muzejs. «Latvijas Radiofons (1944-2004)». Telekomunikāciju vēsture III, 2005.
  29. ↑ Līga Landsberga. «Latvijas muižas un pilis un citas interesantas vietas: Ulbrokas muiža (Stubbensee)». Latvijas muižas un pilis un citas interesantas vietas, 2019-06-19. Skatīts: 2021-10-16.
  30. ↑ «Vēstules, komentāri, atsauksmes». Darba Balss (Rīgas rajons), Nr. 149. 15.12.1988.
  31. ↑ «Par valsts dzīvojamo māju nodošanu privatizācijai». Latvijas Vēstnesis, Nr.88-89. 09.03.2000.
  32. ↑ «Izsole». Latvijas Vēstnesis, Nr.103. 04.07.2001.
  33. ↑ «Izsolu rezultāti». Latvijas Vēstnesis, Nr.123. 29.08.2001.
  34. ↑ «Par zemesgabala Rīgas rajona Stopiņu pagastā, Ulbrokā, Radiostacijas ielā 21a, pārdošanu». Latvijas Vēstnesis, Nr.124. 06.08.2004.
  35. ↑ «Valsts sekretāru sanāksmē: 2010.gada 11.martā». Latvijas Vēstnesis, Nr.44. 18.03.2010.
  36. ↑ 36,0 36,1 36,2 «Foto: Muiža grūst, barona lapenes vietā – izgāztuve». Rīgas apriņķa portāls. 10.12.2012. Arhivēts no oriģināla, laiks: 14.07.2019. Skatīts: 01.04.2024.
  37. ↑ «Kavējas Ulbrokas muižas izsole». Delfi.lv. 16.04.2013. Arhivēts no oriģināla, laiks: 29.05.2013. Skatīts: 01.04.2024.
  38. ↑ Stopiņu novada dome. «STOPIŅU NOVADA ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS STRATĒĢIJA 2012-2030», 2013.
  39. ↑ «Kultūrvēsturisko pieminekli neviens negrib: Ulbrokas muižas izsole beidzas bez rezultāta». Rīgas apriņķa portāls. 27.08.2013. Arhivēts no oriģināla, laiks: 01.04.2024. Skatīts: 01.04.2024.
  40. ↑ «Ulbrokas muiža beidzot veiksmīgi izsolīta – to iegādāsies vietējais mācību uzņēmums». Rīgas apriņķa portāls. 09.07.2014.

Skatīt arī labot šo sadaļu

Koordinātas: 56°56′22″N 24°17′05″E / 56.93944°N 24.28472°E / 56.93944; 24.28472

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ulbrokas_muiža&oldid=4044311"