Tartu dialekts
Tartu dialekts (tartu kiil) vai tartu valoda (tarto kiil) ir viens no dienvidigauņu valodas dialektiem, kas izplatīts Igaunijas dienvidos, ap Tartu pilsētu.
No 16. līdz 19. gadsimtam tartu valoda bija viena no divām Igaunijas literārajām valodām. Arī pirmā Jaunā derība Wastne Testament 1686. gadā tika izdota tartu valodā.[1] Ievērojami cilvēki, kas saistīti ar tartu valodu, bija Joahims Rosinus (Joachim Rossihnius), kas sastādīja baznīcas rokasgrāmatu, Johans Gutslafs (Johann Gutslaff), kas sarakstīja gramatiku, dzejnieks Kesu Hans (Käsu Hans) u.c. Ievērojamākie avoti tartu valodā ir katoļu rokasgrāmata "Agenda Parva", Gutslafa sastādītā gramatika "Observationes grammaticae circa linguam Esthonicam" un Jaunās derības tulkojums "Meije Issanda Jesusse Kristusse Wastne Testament" tartu valodā.[2]
19. gadsimta otrajā pusē tartu valodas kā literārās valodas nozīme kritās un priekšplānā izvirzījās ziemeļigaunijas jeb Tallinas valoda, kas pārtapa par igauņu valodas literāro formu. Tam galvenais iemesls bija mazais skaits tartu valodā runājošo un mazāka valodas izplatība.[1]
Mūsdienās vēl joprojām tiek izdoti darbi tartu dialektā.[3] No visiem dienvidigauņu valodas dialektiem tartu dialektam visvairāk līdzību var saskatīt ar mulgi dialektu.[4]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 16. novembrī. Skatīts: 2014. gada 6. janvārī.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 14. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 20. decembrī.
- ↑ Valper Valdo, Üldist ja problemaatilist võru kirjanduse näitel, 2005
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 6. janvārī.