Sultāne Halime (turku: حلیمه سلطان) bija Sultāna Mehmeda III favorīte, Sultāna Mustafas I māte, kā arī Osmaņu impērijas reģents un Sultāne Māte (Valide Sultan). Viņai ar Mehmedu bija vairāki bērni: Princis Mahmuds, Mustafa I un, iespējams, vismaz viena meita. No 1617. gada 22. novembra līdz 1618. gada 26. februārim un no 1622. gada 19. maija līdz 1623. gada 10. septembrim viņa faktiski bija impērijas līdzvalnieks. Halime bija arī viena no ievērojamākajām personām laikmetā, kas pazīstams kā Sieviešu Sultanāts.

Sultāne Halime
Osmaņu impērijas Sultāne Māte
1617.gada 22.novembris — 1618.gada 26.februāris
Priekštecis Sultāne Handana
1622.gada 19.maijs — 1623.gada 10.septembris
Pēctecis Sultāne Kosema
Dzimusi Abhāzija, Osmaņu impērija
Mirusi Vecā pils, Stambula, Osmaņu impērija
Apglabāta Mustafas I mouzolejā, Svētajā Sofijā, Stambulā
Dzīvesbiedrs Mehmeds III
Bērni Princis Mahmuds
Mustafa I

Halime dzīvoja Osmaņu impērijas galmā piecu sultānu valdīšanas laikā: Murada III, Mehmeda III, Ahmeda I, Mustafas I un Osmana II.

Agrīnā dzīve labot šo sadaļu

Iespējams, Abhāzu izcelsmes Halime kļuva par Mehmeda favorīti, kad viņš vēl bija princis un Saruhanas (Manisas) Sandžaka gubernators, un ap 1587. gadu pasaulē nāca viņas pirmais bērns – dēls Mahmuds. Pat pirms Mehmeda stāšanās Osmaņu tronī Halime dzemdēja vēl vienu dēlu Mustafu un, iespējams, meitu, kuras vārds nav zināms. Vēlāk Halimes meita kļuva par lielvezīra Davuta Pašā sievu, kurš kļuva slavens ar Sultāna Osmana II slepkavību 1622. gadā.

Pēc Sultāna Murada III nāves 1595. gadā viņa kopā ar Mehmedu ieradās Stambulā. Stambulā viņas dēls Mahmuds bija ļoti iecienīts janičāru vidū. Tomēr Halimi neiecieta viņas vīramāte Sultāne Safije.

Tieši Safijei bija nozīmīga loma Halimes vecākā dēla Prinča Mahmuda nāvessoda izpildē 1603. gadā: Sultāne Māte Safije pārtvēra ziņojumu, ko Sultānei Halimei nosūtīja reliģioza pareģe, kura paredzēja, ka Mehmeds III mirs sešu mēnešu laikā, un viņa vecākais dēls viņu nomainīs. Saskaņā ar Anglijas vēstnieka ziņojumiem Mahmuds bija sarūgtināts, ka “viņa tēvs ir vecās sultānes, vecmāmiņas pakļautībā, un valsts brūk, jo viņa neciena neko citu kā tikai savu vēlmi iegūt naudu, par kuru viņa māte bieži žēlojas [Sultāne Halime] ", kas" nepatika karalienei mātei ". Sultāns sāka turēt savu dēlu aizdomās par sazvērestību, bija greizsirdīgs par prinča popularitāti un pavēlēja nožņaugt Mahmudu. Mahmuda sekotāji, kuri bija iesaistīti šajā jautājumā, tika iemesti jūrā. Bija arī baumas, ka arī Halimi sodīja ar nāvi. Patiesībā viņa tika nosūtīta uz veco pili.

Mehmeds nomira sešus mēnešus pēc Mahmuda nāves 1603.gadā. Halimes vienīgā dēla Mustafas liktenis bija neapskaužams: bija tradīcija tūlīt pēc jaunā sultāna iestāšanās tronī izpildīt nāvessodu visiem saviem brāļiem, lai uzturētu kārtību impērijā (tā sauktais Fatiha likums). Tā ar Mehmeda III pavēli 1595. gadā tika nogalināti 19 viņa brāļi, Sultāna Murada III dēli. Tomēr pēc Mehmeda III nāves tronis nonāca viņa trīspadsmit gadus vecajam dēlam Ahmedam, kurš nolēma saglabāt brāļa dzīvību. Šis lēmums, iespējams, tika pieņemts apstākļu spiediena dēļ: Mustafa bija vienīgais brāļa mantinieks, jo Ahmedam nebija dēlu. 9. Janvārī  Sultāne Safije kopā ar Princi Mustafu arī tika nosūtīti uz veco pili. Laikā starp Mehmeda nāvi un Mustafas kāpšanu tronī Halimes stipendija bija 100 akčes dienā.

Bet Mustafa palika dzīvs vēl pēc tam, kad sultānam bija piedzimuši vairāki dēli; vēsturnieki uzskata, ka Ahmeds I domāja, ka acīmredzamās garīgās slimības dēļ brālis nevar apdraudēt viņa valdīšanu. Vēl viens iemesls, kāpēc Ahmeds atkāpās no tradīcijām, bija viņa mīļotās favorītes Kosemas ietekme, kura pēc sultāna nāves nevēlējās redzēt tronī Osmanu, Ahmeda I vecāko dēlu no viņa favorītes Mahfiruzas. Kosema uzskatīja, ka tad, kad Osmans kāps tronī, visticamāk, viņš nogalinās savus pusbrāļus, Ahmeda un Kosemas dēlus. Šis scenārijs daļēji tika realizēts 1621. gadā, kad pēc dēla Omera piedzimšanas Osmans II izpildīja nāvessodu savam brālim Mehmedam.

Līdz Ahmeda I nāvei 1617. gadā Mustafa tika ieslodzīts pilī t.s. krātiņā- nelielā paviljonā Sultāna pils teritorijā, kurā pastāvīgā sargu uzraudzībā Princis tika izolēts no ārpasaules.

Sultāne Māte labot šo sadaļu

Pirmā valdīšana labot šo sadaļu

1617. gada novembrī nomira Ahmeds I. Ahmeda I nāve noveda pie dilemmas, kas Osmaņu impērijā nekad iepriekš nebija radusies: vairākiem prinčiem, kas dzīvoja Topkapi, bija tiesības uz troni. Galms bija dalīts. Viena no Šeiha ul-Islāma un Sofa Mehmeda Pašā, kas aizvietoja lielvezīru viņa prombūtnes laikā no Stambulā, vadītajām frakcijām, vēlējās tronī redzēt pieaugušo un tajā pašā laikā garīgi slimo Halimes dēlu, nevis viņa jauno, veselīgo brāļadēlu Osmanu. Sofu Mehmeds apgalvoja, ka Osmans ir pārāk jauns, lai valdītu, neizraisot pretreakciju iedzīvotāju vidū. Galvenais melnais eunuhu Mustafa Aga iebilda, atsaucoties uz prinča garīgo veselību, taču viņa iebildumi netika ņemti vērā, un Mustafa tika celts tronī.

Halime tika izsaukta no Vecās pils un pasludināta par Sultāni Māti. Drīz kļuva skaidrs, ka Mustafa nespēs patstāvīgi valdīt, un Halime pārņēma grožus savās rokās. Halime saņēma vairāk varas nekā viņas priekšgājējas; Valdīšanas laikā jaunā Sultāne Māte paļāvās uz lielvezīra Damada Halila Pašā atbalstu. Turklāt Halimei izdevās izveidot aliansi ar Sultāna zobena nesēju Mustafu-agu, kurš bija pils galvenais virsnieks un kurš saņēma Ēģiptes gubernatora amatu ar nosacījumu, ka apprecēs sultāna medmāsu; dažu nākamo mēnešu laikā Pašā tika atgriezta galvaspilsētā kā lielvezīrs.

Tāds situācija valstī daudzus neapmierināja, un 1618. gadā viena no galma frakcijām gāza Mustafu I un cēla tronī viņa brāļadēlu Osmanu II. Mustafa atkal nokļuva krātiņā, bet Halime - Vecajā pilī. Kā bijusī Sultāne Māte, viņa sāka saņemt lielāku stipendiju nekā vienkārši sultāna atraitne, bet mazāk nekā sava vīramāte Safije.

Osmana II valdīšana labot šo sadaļu

Laikā starp dēla abām valdīšanām, atrodoties Vecajā pilī, viņa saņēma tikai 2000 akčes; pirmajos mēnešos Safije vēl bija dzīva, iespējams, arī atradās Vecajā pilī un dienā saņēma 3000 akčes. Arī Sultāne Kosema, Ahmeda I Haseki, viņa iecienītākā favorīte un viņa likumīgā sieva viņas laikā Vecajā pilī dienā saņēma 1000 akčes.

No savas atrašanās vietas Vecajā pilī viņa bija galvenā atbildīgā persona Osmaņa II gāšanā un slepkavībā. Acīmredzams un neparasts trūkums, no kura cieta Osmans II, bija sieviešu varas bāzes neesamība harēmā. Kopš 1620. gada līdz Osmana nāvei guvernante (daje hatuna- medmāsa) tika iecelta par de-facto Sultāni Māti, un viņa nespēja atspēkot Sultānes Halimes intrigas.

Otrā valdīšana labot šo sadaļu

1622. gada 18. maijā kārtējās janičāru sacelšanās laikā Osmans II tika gāzts. Nemiernieki atbrīvoja Mustafu I un atzina viņu par savu saimnieku. Bija baumas, ka neilgi pirms apvērsuma Halime tikās ar dažiem janičāriem un lielvezīru Kara Davudu Pašā, lai vienotos par dēla atjaunošanu Osmaņu tronī. Nedz galma frakcija, kas atbalstīja Mustafu, nedz viņa māte, nejutās droši, kamēr Osmans bija dzīvs. Viņu rūpes bija pamatotas, jo daži nemiernieki vēlējās turēt sultānu rezervē, cerot nākotnē viņu izmantot saviem mērķiem. 20. maijā Kara Davuds smagi piekāva un nožņaudza cietoksnī ievietoto Osmanu II; nogalinātā Osmana viena auss un deguns tika nogādāti Sultānei Halimei.

Valstī, janičāru un sipahu konfliktu ietekmē sekoja Abaza Mehmeda Pašā sacelšanās, kas vēlējās atriebties par Osmana II slepkavību, radās politiskā nestabilitāte. Halime upurēja Karu Davudu, mēģinot izbeigt konfliktu, taču Abaza Mehmeds neapstājās un 1623. gada maijā četrdesmit tūkstošu lielas armijas vadībā ielenca Ankaru. Pirms Kemankešs Kara Ali Pašā tika iecelts šajā amatā, tika nomainīti vēl četri lielvezīri. Garīdznieki un Kara Ali pārliecināja Halimi piekrist viņas dēla gāšanai. Halime piekrita ar nosacījumu, ka Mustafa tiks saudzēts. 1623. gada 10. septembrī Osmaņu tronī kāpa vienpadsmit gadus vecais Murads IV, Ahmeda I un Kosemsa dēls. Mustafa atkal tika nosūtīts uz krātiņu, kur viņš pavadīja visu atlikušo mūžu. Halime trešo un pēdējo reizi devās uz Veco pili un neilgi pēc tam nomira. Mustafa nomira 1639. gadā, un neviens nevarēja izlemt, kur viņu apglabāt. Bijušā sultāna ķermenis gulēja septiņpadsmit stundas, pēc tam bez jebkādas godāšanas tika apglabāts Svētajā Sofijā.

Nāve labot šo sadaļu

Kad viņa nomira, viņa tika apglabāta sava dēla mauzolejā Svētās Sofijas mošejā, Stambulā.