Stokholmas sindroms

psiholoģiska parādība

Stokholmas sindroms ir psiholoģiska parādība, kad ķīlnieks izrāda empātiju vai simpātiju pret sagūstītājiem un dažkārt tos arī aizstāv. Ar Stokholmas sindromu saprot arī tādas situācijas, kuras nav ķīlnieku krīze, bet kurās personai ir "spēcīgas emocionālas saites ar personu, kas apkauno, sit, baida, izmanto vai biedē citu".[1] Pēc FIB datiem aptuveni 27% ķīlnieku izrāda Stokholmas sindroma pazīmes.[2][3]

Stoholmas banka, kurā 1973. gadā notika ķīlnieku krīze

Viena bieži pieņemta hipotēze, kas skaidro Stokholmas sindromu, tiek saistīta ar Freida teoriju. Sevis identificēšana ar agresoru ir veids, kā "ego" sevi pasargā, personai pašai to neapzinoties. Kad upuris sāk ticēt tām pašām vērtībām, kurām agresors, agresoram upuris vairs nešķiet traucēklis un tas sāk izrādīt siltāku attieksmi pret upuri vai dažkārt pat sākt rūpēties par to.[4]

Stokholmas sindroms nosaukumu ieguva pēc kāda gadījuma 1973. gadā Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, kur bankas aplaupītāji no 23. augusta līdz 28. augustam turēja gūstā bankas darbiniekus.

AtsaucesLabot

  1. Dutton, D.G and Painter, S.L. (1981) Traumatic Bonding: the development of emotional attachments in battered women and other relationships of intermittent abuse. Victimoogy: An International Journal, 1(4), pp. 139-155
  2. G. Dwayne Fuselier, "Placing the Stockholm Syndrome in Perspective". ..FBI Law Enforcement Bulletin... 1999. gada jūlijs, 22-25. lpp.
  3. «Understanding Stockholm Syndrome». FBI.gov. 13. lpp. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 11. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 28. janvārī.
  4. Mackenzie, Ian K. (February 2004). "The Stockholm Syndrome Revisited: Hostages, Relationships, Prediction, Control and Psychological Science". Journal of Police Crisis Negotiations 4 (1): 5–21. Atjaunināts: 2012. gada 9. decembris.