Sobiboras nāves nometne

Sobiboras nāves nometne (poļu: Sobibór, vācu: SS-Sonderkommando Sobibor) bija nāves nometne Nacistiskās Vācijas okupētajā Polijā Otrajā pasaules karā. Viena no trim operācijas "Reinhards" nometnēm, kas izveidotas pēc Vanzē konferences.

Sobiboras nāves nometne
Nāves nometne
Sobiboras nāves nometnes memoriāls
Sobiboras nāves nometne
Koordinātas	51°26′50″N 23°35′37″E
Atrašanās vieta	Sobibora, Ļubļinas vojevodiste, Polija
Pārvaldīja	SS-Totenkopfverbände
Oriģinālais izmantojuma veids	Nāves nometne
Uzbūvēts	1942. gada marts—maijs
Darbības laiks	1942. gada 16. maijs — 1943. gada 17. oktobris
Gāzes kameru skaits	3 (paplašinātas līdz 6)
Ieslodzītie	Ebreji (arī padomju karagūstekņi)
Nogalinātie	ap 200 000–250 000

Atrodas netālu no Sobiboras ciema Ļubļinas vojevodistē, kas savukārt atrodas netālu no Vlodavas. Uzcelta 1942. gada martā, darbojās no 1942. gada maija līdz 1943. gada oktobrim. Gāzes kamerās tika nogalināti ap 250 tūkstošiem ebreju, lielākoties no Polijas un PSRS. Pirmais nometnes komandants bija Francs Štangls, T4 programmas dalībnieks, viņa personāla sastāvā bija 30 SS pārstāvji. Viņiem palīdzēja 90—120 ukraiņi (bijušie karagūstekņi), kurus apmācīja vācieši jaunajiem uzdevumiem.

No 1942. gada maija līdz jūlijam uz Sobiboru tika vesti ebreji no Polijas, Vācijas un Slovākijas. Uz brīdi deportācija tika apturēta, lai remontētu dzelzceļa līnijas un paplašinātu gāzes kameras — pēc paplašināšanas tajās varēja ietilpt 1200 cilvēki. 1943. gada 14. oktobrī ap 300 ebrejiem sarīkoja sacelšanos un nogalināja vairākus SS uzraudzītājus un ukraiņu sargus. Daudzi ieslodzītie tika nogalināti sacelšanās laikā vai bēgšanas mēģinājumā. Visi, kas bija palikuši nometnē, nākamajā dienā tika nogalināti. Nacisti demontēja iekārtas un nometnes teritorijā iestādīja kokus. Tikai ap 50 Sobiboras nāves nometnē ieslodzītie pārdzīvoja karu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sobiboras nāves nometne.
• Encyclopædia Britannica ieraksts (angliski)
• Izlaušanās no Sobiboras