Slaktiņš Mauntinmedovā

Slaktiņš Mauntinmedovā (angļu: Mountain Meadows — kalnu pļava) — literatūrā un publicistikā pieņemts apzīmējums 1857. gada 7.—11. septembrī ASV, Jūtas teritorijā notikušajai masu slepkavībai, kad t.s. mormoņu milicija iznīcināja aptuveni 150 cilvēku lielu pārceļotāju kolonnu, kas devās no Misūri un Ārkanzasas uz Kaliforniju. No visa pārceļotāju pulka dzīvi palika septiņpadsmit bērni, kas bija jaunāki par astoņiem gadiem.

slaktiņa attēlojums 1873. gada zīmējumā

Masu slepkavība

1857. gada augustā cauri Soltleiksitijai devās kārtējā pajūgu rinda, kurā brauca pārceļotāji no Misūri un Ārkanzasas. Cerēdami, ka tās aizsegā izdosies aizbēgt, tai pievienojās vairāki neapmierināti mormoņi, kas nebija paticis mormoņu teokrātiskās kopienas vadītājiem. Pār Brigemu Jangu, PDS baznīcas prezidentu un Jūtas teritorijas gubernatoru nāca atklāsme, uz kuras pamata viņš pavēlēja mormoņu vadītājam Aizekam Heitam, bīskapam Higbijam un Džonam D. Lī (Brigema audžudēlam) mobilizēt mormoņu milicijas vienību, pārģērbt tos par indiāņiem, uzbrukt nolādētajiem «pagāniem» un apkaut visus līdz pēdējam ar Visaugstākā bultām, lai neviens nevarētu izklāstīt notikumu patieso gaitu; vajadzības gadījumā viņiem tapa atļauts iesaistīt par sabiedrotajiem īstus indiāņus, apsolot tiem daļu laupījuma. Uzdotais pienākums bija jāizpilda precīzi un nekavējoties, lopi jāatdzen līdz ziemas pienākšanai, jebšu tāda esot Visspēcīgā Dieva tā Kunga Griba.

Liela mormoņu Navū leģiona (Nauvoo Legion) vienība — t.s. Dzelzsbrigāde (Iron Brigade), — pārģērbusies par indiāņiem, panāca karavānu apmēram trīssimt jūdžu uz dienvidiem no Soltleiksitijas un uzbruka tai. Pārceļotāji tūlīt ierakās, pārvērta savas kulbas par redutēm un sekmīgi aizsargājās piecas dienas. Sestajā dienā mormoņi nolēma ķerties pie kara viltības. Atkāpušies uz ielejas augšgalu, pārģērbušies, nomazgājuši krāsu un pacēluši baltu karogu par zīmi, ka nāk vest sarunas, viņi piejāja pie ielenktajiem pārceļotājiem. Negaidīto balto «atbrīvotāju» priekšgalā atradās A. Heits un mormoņu baznīcas bīskaps Džons D. Lī.

Tālākajai notikumu gaitai savā ziņā ASV kongresā kopsavilkumu deva tā laika Jūtas federālais tiesnesis (vēlāk Nevadas štata senators) Kredlbo: «Paziņojuši, ka atrodas miermīlīgās attiecībās ar indiāņiem un ka tie noskaņoti visai neganti, viņi piedāvāja būt par starpniekiem un apsolīja aizbilst uzbrucējiem kādu vārdu pārceļotāju labā. Pārrunas ilga vairākas stundas, un pēc (šķietamās) apspriedes ar indiāņiem parlamentārieši pavēstīja, ka mežoņi nodiktējuši ultimātu un prasot, lai pārceļotāji visi kā viens atstātu nometni, neņemot līdzi ne ieročus, nedz arī ko citu. Mormoņu vadītāji savukārt apsolīja atvest bruņotas vienības un pavadīt pārceļotājus līdz tuvākajām apdzīvotajām vietām. Lai glābtu savas ģimenes, pārceļotāji noteikumus pieņēma. Mormoņi aizgāja, vēlāk atgriezdamies kopā ar trīsdesmit vai četrdesmit cilvēku lielu bruņotu vienību. Pārceļotāji sastājās kolonnā; pirmās devās sievietes ar bērniem, aiz viņām vīrieši, un gājienu noslēdza mormoņu apsardze. Kad viņi tādā kārtībā bija nosoļojuši apmēram jūdzi, atskanēja signāls — un sākās slepkavošana. Vīriešus gandrīz visus nogalināja uz vietas ar šāvienu pakausī. Tikai diviem izdevās iebēgt simt piecdesmit jūdzes tālāk tuksnesī, taču tad viņus panāca un nogalināja. Sievietes un bērni vēl kādus divsimt jardus paskrēja, bet tad krita no „apsardzes“ un indiāņu rokas. No visa pārceļotāju pulka dzīvi palika septiņpadsmit bērni; vecākajam no tiem nebija pat astoņu gadu. Tā 1857. gada 10. septembrī tika izdarīta viena no visnežēlīgākajām, zemiskākajām un asinskārākajām slepkavībām visā mūsu dzimtenes vēsturē.»

Sabiedrības reakcija

slaktiņa vietas panorāma mūsdienās

Ārpus Jūtas šis notikums, kas nāca atklātībā pēc laika, izsauca sašutuma vētru. Tika ierosināta izmeklēšana, veikti plaši aresti (tā kā vietējās varas iestādes, kas sastāvēja tikai no mormoņiem, atsacījās sadarboties, federālais tiesnesis bija spiests iesaistīt armiju).

Apsūdzību veidoja pašu mormoņu liecības, ko nozieguma dalībnieki snieguši tiesnesim Kredlbo Savienoto Valstu šerifa palīga Rodžersa klātbūtnē, liecības, ko snieguši bērni, kas izdzīvojuši slaktiņā, tas, ka nākamajās dienās pēc slaktiņa daudzās mormoņu ģimenēs parādījās kā bērni, tā mantas, kas bija piederējušas nogalinātajiem, liecības, ko snieguši indiāņi, kas atradušies netālu no slaktiņa vietas (šīs liecības min ne vien Kredlbo un Rodžerss, tās apstiprina arī vairāki virsnieki un Dž. Fornejs, kas 1859. gadā bija indiāņu lietu inspektors Jūtas teritorijā, kuram indiāņi nodevuši savas liecības brīvprātīgi un ne vienreiz vien), liecības, ko sniedzis otrā dragūnu pulka kapteinis R.P.Kembels, kas 1859. gada pavasarī komandēts uz Santaklāru apsargāt ceļiniekus, kuri dodas uz Kaliforniju, kā arī izmeklēt indiāņu uzbrukumu gadījumus. «Territorial Enterprise» ziņoja par tiesas sēdi: «Kredlbo runāja un rīkojās tik bezbailīgi un apņēmīgi kā pats Džeksons; taču zvērinātie atsacījās atzīt notikušo par noziegumu un negribēja pat izteikties par atsevišķiem apsūdzības akta punktiem; pār tiesnesi un valdības karaspēku no visām pusēm bira draudi: tā mormoņi gribēja piespiest Kredlbo atsacīties no uzsāktā rīcības veida. Pārliecinājies, ka zvērinātie viņu nemaz neatbalsta, tiesnesis tos atlaida, iepriekš apveltīdams ar indīgiem sarkasmiem. Pēc tam, būdams izpildvaras pārstāvis, viņš ķērās pie lietas viens pats, bez citu palīdzības. Viņš nopratināja lieciniekus un izdarīja plašus arestus, līdz ar to sēdams „svēto“ rindās tādu apjukumu, kādu viņi nebija piedzīvojuši kopš pašas mormoņu draudzes dibināšanas dienas. Pārbiedētie draudzes vecākie un bīskapi, kā ziņo, bēga, glābdami savu ādu; sekoja pilnīgi negaidīti atklājumi; noskaidrojās, ka pat visaugstākie baznīcas kalpi iejaukti neskaitāmās „pagānu“ slepkavībās un aplaupīšanās, kas notikušas pēdējo astoņu gadu laikā.»

Pašā Jūtā mormoņi vienkārši atsacījās atzīt, ka noticis noziegums, uzskatot, ka pārceļotāji bijuši nelabojami grēcinieki, kas neko citu nebija pelnījuši. Mormoņu baznīcas preses orgāns Deseret News — vienīgais laikraksts, kas toreiz iznāca Jūtā, — visu šo notikumu noklusēja; pēc pāris mēnešiem tas sāka izteikties tikai tādēļ, lai noliegtu mormoņu līdzdalību izdarītajos noziegumos.

Ārējās saites

• Tvens M. Slaktiņš kalnu pļavā.

Literatūra

• Tvens M. Slaktiņš kalnu pļavā. // Marks Tvens. Vēstules no Zemes. — Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964. — 236.-239. lpp.
• Susan Young Gates et Leah B. Widtsoe, Life Story of Brigham Young, New York, MacMillan Co., 1930, pp. 142–145