Slaktīvisms
Slaktīvisms (dažreiz slakervisms) ir vārdu slacker (sliņķis) un activism (aktīvisms) savienojums. Vārds parasti tiek uzskatīts par nievājošu terminu, kas apzīmē "labsajūtas" veicināšanas pasākumus, atbalstot kādu jautājumu vai sociālu problēmu, neradot fizisku vai praktisku efektu, ceļot cilvēku pašapmierinātības sajūtu par viņu ieguldījumu. Slaktīvismu var definēt kā sava ego apmierināšanas atbalsta izrādīšanu, piedaloties konkrētajās aktivitātēs. Parasti šīm darbībām nav nepieciešama liela piepūle. Tiek pieņemts, ka slaktīvisma būtība ir aizstāt reālas, patstāvīgas darbības, nevis tās papildināt, kaut gan šis pieņēmums nav pētnieciski pierādīts.[1] Daudzas tīmekļa vietnes un jaunumu platformas ir integrējušās sociālo mediju vietnēs, piemēram, Facebook un Twitter, ļaujot cilvēkiem viegli izmantot opcijas "patīk", "dalīties" vai "tvītot", tādā veidā atzīmējot sev interesējošo informāciju. Cilvēki var paust viedokli par sociāliem un politiskiem jautājumiem ar vienu peles klikšķi, radot jautājumu, kas tiek realizēts ar šīm centienus neprasošajām atzīmēm "patīk”.[2]
Slaktīvisma kritika labot šo sadaļu
Slaktīvisma kritika bieži vien ietver ideju, ka interneta darbība ir neefektīva, un / vai ka tā novērš vai samazina politisko līdzdalību reālajā dzīvē. Tomēr, tā kā daudzi slaktīvisma pētījumi ir par kādu konkrētu gadījumu vai kampaņām, ir grūti atrast precīzu slaktīvistu rīcību, kas ir sasniegusi izvirzītos mērķus. Turklāt, dažādas mācības koncentrējas uz šādu aktīvismu demokrātiskā vai atvērtā kontekstā, kur tādas darbības kā publiska kaut kā patikšanas atzīmēšana (liking), atbildēšana, profila bildes maiņa uz saukli vai atbilstošu attēlu, var tikt tulkotas kā izaicinošas autoritārās un represīvās valstīs. Rietumu slaktīvisma kritika neņem vērā to, kādu triecienu tas var nest autoritāros vai represīvos kontekstos.[3][4] Žurnālists Kortnijs Radšs (Courtney Radsch) apgalvo, ka pat zema līmeņa iesaistīšanās bija svarīga aktīvisma forma arābu jauniešiem pirms Arābu pavasara, gan arī tā norises laikā, jo tā bija runas brīvības forma, kas piesaistīja plašu mediju uzmanību, kad tēmturi palīdzēja radīt plašsaziņas līdzekļu uzmanību un sakārtot informāciju pēc tās nozīmīguma. Viens no veidiem, kā viņi var pretoties valsts autoritārajai ietekmei un spēkam, ir sociālo mediju ietekme, veidojot starptautisko ziņu programmu.[5] Slaktīvisma progresēšana, tehnokrātija, kā organizatorisko struktūru un pārvaldības sistēmu forma, kurā lēmumu pieņēmēji tiek atlasīti, pamatojoties uz tehnoloģiskām zināšanām, lēnām sāk izzust, jo gandrīz visi un ikviens var piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos. Digitālā aktīvisma neefektīvās mārketinga kampaņas pauž sociālo vienlīdzību, kas izplata politisko skepticismu un novērš uzmanību no patiesi radikālām kustībām.[6] Miha Vaits (Micah White) apgalvo, ka slaktīvisms ir vieglākais veids, kā iesaistīties dažādās kustībās, tomēr tiešsaistes aktīvisma novitāte samazina cilvēku aktivitāti un vēlmi iesaistīties nopietnos jautājumos, jo viņi neizjūt savas ietekmes spēku, tādā veidā zaudējot cerību jebkāda veida aktīvisma paveidos.[6]
Slaktīvisma aizstāvība labot šo sadaļu
Džordžtaunas universitātes 2011.gada veiktajā pētījumā "The Dynamics of Cause Engagement" ir pierādījies, ka ar slaktīvisma palīdzību ir iespējams veikt jēgpilnas darbības.[7] Proti, slaktīvisti piedalās vismaz divreiz vairāk aktivitātēs, nekā cilvēki, kuri neiesaistās slaktīvismā, tādā veidā viņu darbībām piemīt lielāks potenciāls ietekmēt citus.[7] Slaktīvisma priekšrocības mērķu sasniegšanā ir zemas izmaksas, efektivitāte, videi draudzīgas aktivitātes.[8] Šiem "sociālajiem līderiem" ir iespēja tiešā veidā panākt sociālo mediju iesaistīšanu, parādot nepārprotamu nostāju ekonomikas, sociālajā un politiskajā jomā.[1] Endrū Leonards (Andrew Leonard), mājas lapas „Salon” publicists, ir uzrakstījis rakstu par viedtālruņu izmantošanas ētiskajiem aspektiem. Lai gan šo produktu ražošana ir pretrunā ar cilvēktiesību ētikas standartiem, autors mudina izmantot viedtālruņus, pamatojoties uz to, ka tehnoloģiju sniegtās iespējas ir līdzeklis, ar kura palīdzību var uzlabot ražošanas problemātisko situāciju. Endrū Leonards apgalvo, ka ātra sazināšanās iespēja ļauj vienkāršā veidā izplatīt zināšanas globālā mērogā, turklāt mobilie telefoni un planšetdatori ir efektīvi instrumenti, lai panāktu vēlamo rezultātu. Izmantojot šīs ierīces var nodrošināt maksimālu slaktīvisma aktivitāti, lai dalītos ar informāciju, ziedotu naudu, kā arī paust savu viedokli par sabiedrībā svarīgiem jautājumiem.[9]
Slaktīvisma tipi labot šo sadaļu
Kliktīvisms labot šo sadaļu
Termins kliktīvisms (clicktivism) reizēm tiek izmantots, lai aprakstītu aktīvistus, kuri izmanto sociālos medijus, lai organizētu protestus. Uzņēmumiem tas palīdz sekot līdzi to panākumiem, apkopojot informāciju par to, cik "klikšķus" ir saņēmusi katra petīcija un aicinājumi rīkoties.[6] Kliktīvisma galvenā ideja ir vienkāršā veidā izrādīt atbalstu kādai organizācijai vai jautājumam, izmantojot sociālos medijus.[10]
Labdarības slaktīvisms labot šo sadaļu
Slaktīvisma labdarība ir darbības atbalsts, kas rada nelielu piepūli no indivīda. Šāda tipa slaktīvisma piemēri ir ziņu publicēšana sociālo tīklu portālā Facebook, popularizējot informāciju caur mikroblogošanas vietni "Twitter", tiešsaistes petīciju parakstīšana, dalīšanās ar video no Youtube caur personiskajiem sociālo tīklu portālu kontiem par konkrēto jautājumu. Šāda tipa labdarība var tikt uzskatīta par sava ego celšanu, radot sajūtu, ka ar pāris klikšķiem cilvēki ir izdarījuši patiesi labu, uzslavas pelnošu darbību, tādā veidā liekot sev justies labāk. Viens no piemēriem ir kampaņa Kony 2012, kas īsā laika periodā eksplodēja un saņēma lielu lietotāju atbalstu 2012. gada martā.[11]
Labdarība kā blakus darbība produktu iegādei labot šo sadaļu
Šis slaktīvisma veids tiek izmantots gadījumos, lai piesaistītu jaunus patērētājus iegādājoties vai atbalstot konkrēto preci, apliecinot, ka tādā veidā tiks palīdzēts kāda noteikta jautājuma vai problēmas risināšanai.[12]
Politiskais slaktīvisms labot šo sadaļu
Politiskajam slaktīvismam visbiežāk ir tādi mērķi kā priekšvēlēšanu kampaņu atbalstīšana, tiešsaistes petīciju parakstīšana, kas var ietekmēt valdības rīcību.
Līdzjūtību veicinošs slaktīvisms labot šo sadaļu
Šī slaktīvisma piekritēji bieži vien nomaina savu sociālo tīklu portālu profilu bildes pret attēlu, kas liecina par kāda jautājuma vai problēmas atbalstīšanu, kā arī bieži ierakstos un aicinājumos rīkoties tiek publicētas emocionāla rakstura dzīvnieku un mazu bērnu bildes, kas ilgstoši paliek cilvēku atmiņā.[13]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 Davis, Jesse (27.10.2011.) Cause Marketing: Moving Beyond Corporate Slacktivism. Evidence Based Marketing.[1] Arhivēts 2015. gada 8. decembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Carr, David (25.03.2012.) Hashtag Activism, and Its Limits. The New York Times.[2]
- ↑ Radsch, Courtney (2012) Unveiling the Revolutionaries: Cyberactivism and Women's Role in the Arab Uprisings. Rice University.[3] Arhivēts 2016. gada 22. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Cyberactivism and the Arab Revolt: Battles Waged Online and Lessons Learned (Part 1 of 9)(29.03.2011.) YouTube[4]
- ↑ Radsch, Courtney (28.02.2011.)Double-Edged Sword: Social Media's Subversive Potential. Huffington Post[5]
- ↑ 6,0 6,1 6,2 White, Micah (12.08.2010.) Clicktivism Is Ruining Leftist Activism. The Guardian. [6]
- ↑ 7,0 7,1 Andresen, Katya (24.10.2011.) Why Slacktivism is Underrated. Mashable
- ↑ Leonard, Cindy (01.09.2009) In Defense of Slacktivism. Robert Morris University.[7]
- ↑ Leonard, Andrew (20.02.2012.) There Is No Ethical Smartphone. Salon[8]
- ↑ «What Is Clicktivism?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 15. martā. Skatīts: 2015. gada 1. decembrī.
- ↑ Cross, Allison (07.03.2012.) Hunt for Ugandan war criminal Joseph Kony video goes viral. National Post. [9]
- ↑ Mangold, W.; David Faulds (2009). "Social media: The new hybrid element of the". Business Horizons, pp.357—365.
- ↑ Pappas, Stephanie (18.11.2015) French Flags on Facebook: Does Social Media Support Really Matter? LiveScience