Skūtgalvji

Skūtgalvji jeb skinhedi (no angļu: skinheads), saīsinājumā arī vienkārši skini, ir subkultūra, kas radās 20. gadsimta 60. gados Lielbritānijā.

Mūsdienu skūtgalvis

Virzieni

Skūtgalvju subkultūra sadalās sīkākos virzienos, kas atšķiras pēc saviem uzskatiem par atsevišķām tēmām. Trīs nozīmīgākie virzieni ir:

• Tradicionālie (angļu: Trad) jeb Trojas skūtgalvji (saukti Trojan Records ierakstu zīmola ietekmē) — atšķirībā no citām kategorijām, tradicionālajiem skūtgalvjiem attieksme pret rasismu subkultūrā nav nozīmīgākais. Viņi sevi saista ar sākotnējo skūtgalvju kustību, mūziku, stilu un darba šķiras ļaužu lepnumu.
• Nenonacistu skūtgalvji (angļu: Neo-nazi Skins), White Power skūtgalvi jeb Boneheads — labējās politikas piekritēji.
• SHARP (angļu: Skinheads Against Racial Prejudice — 'skūtgalvji pret rasu aizspriedumiem'), ARA (angļu: Anti-Racist-Action — 'pretrasisma darbība'), RASH (angļu: Red and Anarchist Skinheads — 'sarkanie un anarhistu skūtgalvji'). RASH — agresīvi pretrasistiski un politiski. Jēdziens "SHARP skinhedi" bieži tiek lietots, apzīmējot visus pretrasistu skūtgalvjus, taču šīs organizācijas lielākoties ir neatkarīgas.

Bez šīm vēl pastāv vēl citi novirzieni, piemēram, hammerskini (kareivīgi un organizēti skūtgalvji ar rasistiem uzskatiem), sarkanie vai redskini (komunisti), anarhisti, White Pride rasisti un nacionālistu skūtgalvji.

Naidīgums starp skūtgalvju virzieniem dažādos reģionos ir atšķirīgs. Daudzviet tradicionālie skūtgalvji, panki un SHARPi brīvi sadzīvo bez konfliktiem. Katra skūtgalvja virziens var tikt uzskatīts kā naidīgs pret dažādām citām grupām, lai gan apsaukāšanās, pazemošana un aprunāšana parasti ir sastopama biežāk nekā atklāta vardarbība.

Vēsture

Sešdesmito gadu sākumā Londonā plaisa starp strādnieku šķiru, kas cīnījās par izdzīvošanu sliktos apstākļos un kuru politiskie pārstāvji par tiem pavisam aizmirsa, un vidusšķiru auga plašumā. Jaunieši, kuri varēja to atļauties, pievienojās Bītlu (frizūras) un Karnabī ielas tirgoņu (apģērbs) popularizētajai modei. Tos sauca par modiem (modernistiem, modistiem). Modu subkultūrai bija raksturīga patērētāju filozofija, stils, mūzika un scooter tipa motorolleri. Tie, kuriem šādu līdzekļu nebija, piemēram, ostas strādnieki, iztika ar praktisko stilu, kas derēja arī darbam — ar tēraudu apkalti zābaku purngali, šauri džinsi, krekli un bikšturi, bieži vien šis apģērbs tika saņemts no tēva. Kad ierobežotie līdzekļi atļāva, nabadzīgākie jaunieši devās uz deju vakariem, kur izdejojās ska, regeja un rocksteady ritmos.

Ap 1965. gadu parādījās jauns modu tips — ar īsākiem matiem un strādnieku šķiras tēlu. Vieni no šī stila populārākajiem pārstāvjiem ir grupa The Who. Agrīnie sekotāji bija ieinteresēti Jamaikas regeja un ska mūzikā, Rudeboy kultūrā, un izjuta riebumu pret tiem, ko uztvēra kā "valdošo šķiru". Tie kritiski attiecās arī pret valdību un lielajām kompānijām, kurām neinteresēja strādnieku šķiras arvien grūtākie apstākļi.

Septiņdesmito gadu vidu Lielbritānijā skūtgalvju kustība atdzima negaidītā veidā. Skūtgalvji ar īsākiem matiem, mazāk uzsverot stilu un mūziku, lielā skaitā piesaistīja mediju uzmanību ar huligānismu futbola mačos. Nav zināms, vai nekārtības uzsāka skūtgalvji vai sadusmotie fani, taču ir skaidrs, ka skūtgalvji tajās labprāt piedalījās.

Skūtgalvji ieguva lielu mediju uzmanību, kad tos pārņēma politiskā partija Nacionālā fronte, lai aizsargātu to gājienus un akcijas. Partijas uzskati pret darba tirgus atvēršanu imigrantiem šķita pievilcīgi daudziem strādnieku šķiras skūtgalvjiem, kuriem bija jāsacenšas par darbu un algām. Mediji koncentrējās uz skūtgalvju biežo vardarbību un nostāju pret imigrantiem, saucot to par rasismu. Daži no šiem skūtgalvjiem vēlāk radīja radikālu labā spārna bandu Combat 18.

Ap šo laiku skūtgalvjus rekrūtēja arī rasistu grupas Amerikā. Kad rakstītajos medijos tika atspoguļoti vairāki nežēlīgi skūtgalvju uzbrukumi, TV programmas, vēloties sensācijas, aicināja rasistu un nacistu skūtgalvjus uz intervijām, tāpēc sabiedrībā radās stereotips par rasismu un nacismu kā skūtgalvju subkultūrai raksturīgiem uzskatiem. Lai cīnītos pret šo negatīvo stereotipu, tika radītas divas pretrasistu skūtgalvju organizācijas: Skinheads Against Racial Prejudice (SHARP) 1987. gadā un Anti-Racist Action (ARA) 1988. gadā.

Pēc Otrā Čečenijas kara Krievijā sāka augt neonacistu kustība. Pēdējos gados neonacistu skūtgalvji ir bijuši iesaistīti vairākās vardarbīgās slepkavībās. Daži analītiķi uzskata, ka prezidenta Putina valdība un slepenpolicija izmanto vardarbīgus labā spārna skūtgalvjus kā neoficiālu pusmilitāru spēku,^{[nepieciešama atsauce]} taču Krievijā pārstāvēti ir arī tradicionālie skūtgalvji.^{[nepieciešama atsauce]}

Mūzika

Mūzikai ir liela nozīme visās subkultūrās, un skūtgalvji nav izņēmums. Sākotnēji skūtgalvji bija cieši saistīti ar Dezmonda Dekera un Laurela Aitkena regeja un ska mūziku, taču vēlāk radīja savus stilus ar tādiem mūziķiem, kā Symarip, Joe The Boss un Judge Dread.

Astoņdesmito gadu sākumā skūtgalvji un panki pieņēma streetpunk variantu Oi!, kas joprojām ir viens no populārākajiem žanriem starp skūtgalvjiem. Tā radītāji bija Sham69, grupa no Londonas strādnieku šķiras rajona, radusies 1977. gadā. Nozīmīgi bija arī Cocksparrer, kas arī sāka Londonā 1974. gadā. Citas labi pazīstamas septiņdesmito un astoņdesmito gadu Oi! grupas bija Angelic Upstarts, Blitz, Last Resort, Combat 84, Antisocial, Condemned 84, Section 5 un The Oppressed, kas astoņdesmito gadu nogalē Eiropā popularizēja SHARP kustību.

Amerikā Oi! sākās astoņdesmitajos ar grupām kā Bruisers (kuru vokālists pašreiz ir Dropkick Murphys), Forced Reality, Stars And Stripes, Atlantas Anti-Heroes (kuri iesūdzēja American History X veidotājus par viņu logo nepatiesu izmantošanu, jo sevi uzskata par pretnacistu grupu) un Iron Cross (kuru vokālists Sabs Grejs ir ebrejs). Pašreiz populāras Amerikas Oi! grupas ir The Templars, Bonecrusher, Anti-Heroes, Terminus City, Weeked Warriors, Brassknuckle Boys, The Opposition, Nuts And Bolts, Convicted, The Green Kardz, Sick Of Society, Patriot, Broken Heros, Niblick Henbane un citas.

Savs mūzikas novirziens ir arī neonacistu skūtgalvjiem — roks pret komunismu, ko pārstāv tādas grupas kā Skrewdriver, Blue Eyed Devils, Max Resist, Bound For Glory un Angry Arians un Rahowa. Amerikas skūtgalvji arī ir pieņēmuši hardcore panku ar Ņujorkas grupām Warzone, Agnostic Front un Cro-mags.

Septiņdesmito gadu beigu skūtgalvju vidū vispopulārākā mūzika bija Two-tone, tā saukta pēc Kovetrijas ierakstu leibla, kas izdeva tādas grupas kā The Specials, Madness un The Selecter. Two-tone bija ska un rocksteady muzikālais apvienojums ar pankmūzikas garu. Leibls izlaida daudzus Top Twenty hitus, iegūstot arī pirmās vietas. Šajā laikā (1979—1981) Lielbritānijas ielās bieži bija redzami skūtgalvji.

Deviņdesmito gadu sākumā skūtgalvju subkultūras atdzimšanu sekmēja trešā viļņa ska, kā popularitāte turpina augt. Mūsdienās skūtgalvji ir sastopami visā Ziemeļamerikā un Eiropā, kā arī izkaisīti dažādās vietās visā pasaulē, piemēram, Japānā, Argentīnā, Brazīlijā, Izraēlā un Korejā.

Ārējās saites

• 2 Tone Info
• oioimusic.com
• A Close Shave raksts par Bristoles skūtgalvjiem
• No Whites; No Rudies; No Blacks; No Skins. Skūtgalvju subkultūru vēsture