Sigita Daugule
Sigita Daugule (dzimusi 1971. gada 19. februārī Rīgā) ir latviešu gleznotāja un mākslas zinātniece. Viena no Latvijā novērtētākajām mūsdienu māksliniecēm, kas pazīstama arī ārzemēs.[1]
| Sigita Daugule | |
|---|---|
| Dzimusi |
1971. gada 19. februārī Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Tautība | latviete |
| Nozares | glezniecība |
| Mācījusies | Latvijas Mākslas akadēmijā |
| Skolotāji | Indulis Zariņš, Aleksejs Naumovs |
Biogrāfija un radošā darbība
labot šo sadaļuSigita Daugule ir dzimusi elektroinženieru Lienes un Huberta Dauguļu ģimenē.[2]
Pamatizglītību ieguvusi Rīgas 50. vidusskolā (1978—1989). Pēc vidusskolas beigšanas uzsāka studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1992—1998), kuru absolvējusi ar mākslas maģistra grādu Induļa Zariņa un Alekseja Naumova Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā. Pēc akadēmijas beigšanas Sigita Daugule lielu daļu savas radošās dzīves pavadījusi Austrijā un Vācijā, pateicoties 1999. un 2000. gadā iegūtajai KulturKontakt Austria stipendijai, kas deva iespēju dzīvot un strādāt Vīnē.[3]
2008. gadā viņas glezna “Alise Aizspogulijā” ieguva "Gada gleznas” prēmiju Swedbank un Agijas Sūnas galerijas rīkotajā konkursā.[4]
2010. gadā Sigita Daugule kļuvusi par pirmo Latvijas pārstāvi, kas saņēmusi mākslinieku rezidenču programmas quartier 21 stipendiju profesionālai izaugsmei Vīnē.[3]
Sigitas Daugules gleznas atrodas tādās publiskajās kolekcijās kā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Swedbank mūsdienu mākslas kolekcija, Daugavpils Marka Rotko mākslas centra kolekcija, Zuzānu kolekcija, Lučiano Benetona kolekcija Imago Mundi. Mākslinieces darbi atrodas arī privātkolekcijās Latvijā, Vācijā, Austrijā, Slovēnijā, Maltā, Igaunijā, ASV, Anglijā un Holandē.[5]
2015. gadā Sigita Daugule nominēta Purvīša balvai par personālizstādi ”Fasādes un struktūras” Rīgas Mākslas telpā.[6]
2015. gadā izdevniecības “Neputns” sērijā “Latvijas mākslas klasika” tika izdota Sigitas Daugules grāmata par gleznotāju Jāni Liepiņu (1894–1964).[7]
2017. gadā izdevniecība "Neputns" latviešu un angļu valodā izdeva grāmatu “Sigita Daugule”, kas ir biogrāfiska grāmata par mākslinieci (autores Dace Lamberga un Laima Slava).[8]
Latvijas Mākslinieku savienības biedre no 1998. gada.[5]
Sigitas Daugules biogrāfijas līdzautore Dace Lamberga raksta, ka Daugules māksla orientēta uz skatītāju, kas radis iedziļināties un analizēt.[9]
Izstādes
labot šo sadaļuMāksliniece kopš 1998. gada regulāri rīko personālizstādes. Iegūtā Austrijas KulturKontakt stipendija 1999. un 2000. gadā ielika pamatus iespējām izstādīties un izveidot kontaktus radošajā industrijā arī ārzemēs.[10]
Sigita Daugule ir rīkojusi 29 personālizstādes Latvijā un citās valstīs, starp kurām nozīmīgākās notikušas galerijās Seywald (Zalcburga), Ulrike Hrobsky (Vīne), N. Malmede—Kunst (Ķelne), Buchhandlung und Kunstsalon Franz Leuwer (Brēmene), Marka Rotko mākslas centrā (Daugavpils), galerijā “Bastejs” (Rīga), Agijas Sūnas mākslas galerijā (Rīga) un citās vietās.[11]
Māksliniece ir piedalījusies vairāk nekā 70 grupu izstādēs Latvijā, Vācijā, Austrijā, Slovēnijā, Igaunijā, Francijā, Zviedrijā, Beļģijā, Dienvidkorejā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Sigita Daugule». Gallery Bastejs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 26. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 23. oktobrī.
- ↑ Dace Lamberga, Laima Slava. Sigita Daugule. Rīga : Neputns, 2017. 31. lpp.
- ↑ 3,0 3,1 Dace Lamberga, Laima Slava. Sigita Daugule. Rīga : Neptuns, 2017. 63. lpp.
- ↑ «Sigita Daugule. Gleznas». Skatīts: 2020. gada 22. oktobrī.
- ↑ 5,0 5,1 «Sigita Daugule». Skatīts: 2020. gada 22. oktobrī.
- ↑ «Paziņoti Purvīša balvas 2012. gada nominanti trešajā ceturksnī». Skatīts: 2020. gada 22. oktobrī.
- ↑ «Sigita Daugule. Jānis Liepiņš». Skatīts: 2020.gada 22.oktobrī.
- ↑ Dace Lamberga, Laima Slava. Sigita Daugule. Rīga : Neputns, 2017.
- ↑ «Sigita Daugule». Skatīts: 2020.gada 22.oktobrī.
- ↑ Dace Lamberga, Laima Slava. Sigita Daugule. Rīga : Neputns, 2017. 65. lpp.
- ↑ ««Neputns» laiž klajā mākslinieces Sigitas Daugules albumu». Skatīts: 2020.gada 22.oktobrī.