Sešu dinastiju laiks
Sešu dinastiju laiks apzīmē Ķīnas vēstures laiku no 220. gada līdz 589. gadam, kas sākās līdz ar Haņu dinastijas sabrukumu un beidzās ar Sui dinastijas izveidošanos. Šis laiks iekļauj Trīs valstu posmu (220.-280.), Dzjiņu dinastijas pastāvēšanas laiku (265.-420.) un Ziemeļu un Dienvidu dinastiju laiku (420.-589.). Nosaukums radies no sešām dinastijām, kuru galvaspilsēta atradās Czjankanā, tagadējās Naņdzjinas tuvumā.
.jpg)
Vienotas valsts sabrukums iezīmēja tradicionālās konfūcisma vērtību sistēmas sabrukumu, par populārākajām reliģijām kļūstot no Indijas ienākušajam budismam un daoismam. Daudzo īslaicīgo valstiņu pastāvēšana sagrāva Debesu mandāta un lojalitātes konceptus, augstmaņiem visu laiku pakļaujoties kārtējam iekarotājam un troņa uzurpatoram. Visu Ķīnu drīz klāj vairāki desmiti tūkstoši budistu tempļu. Par spīti politiskajai un militārajai nestabilitātei, šajā laikā attīstījās medicīna, astronomija, botānika un ķīmija. Tika izgudrota ķerra un gaisa pūķi. Pirmo reizi apkurei sāka izmantot ogles. Budistu tekstu tulkošana noveda pie literatūras attīstības, īpaši uzplaukstot mīlas dzejai. Aizsākas milzīgu budistu pagodu celtniecība, budistu tempļu un kulta alu sienas izrotāja gleznotas freskas.[1]
Ķīniešu elites un iedzīvotāju bēgšana uz dienvidiem noveda ne tikai pie jaunas galvaspilsētas nodibināšanas, bet arī aristokrātisko ģimeņu varas nostiprināšanās, meritokrātijai un civilierēdņiem zaudējot savu iepriekšējo varu. Arī ziemeļus sagrābušie barbari centās virzīties uz dienvidiem, un ātri pārņēma ķīniešu kultūru un paražas. 311. gadā barbari ieņēma un izlaupīja galvaspilsētu Luojaņu, iesākot Sešpadsmit karalistu posmu ziemeļos. Karš un bandītu uzbrukumi pilnībā izpostīja Šaņsji, Hebei, Šaņdunas provinces, kurās palikušie augstmaņi cēla nostiprinātus fortus, kuros patverties iedzīvotājiem. Iesākās feodālā sadrumstalotība, fortu vadoņiem veidojot savstarpējas aizsardzības alianses, kā arī sadarbojoties ar ziemeļu barbaru karaspēku. Ziemeļos pakāpeniski nostiprinājās Ziemeļu Vei dinastijas valsts, kas pārņēma ķīniešu kultūru. 493. tā savu galvaspilsētu pārcēla uz atjaunoto Luojaņu.[2]
Ziemeļnieku iebrukumi dienvidos apskatāmi Ziemeļu un Dienvidu dinastiju kontekstā. No ziemeļiem bēgušajai elitei šeit neizdevās izveidot stabilu valsti. 547. gadā tikai 1000 kareivju liela ziemeļnieku grupa iebruka dienvidos, sagrābjot Lian dinastijas valdnieku Sjao Jaņu (Vudi) un izveidojot gandrīz 100 000 vīru lielu armiju. Gandrīz 50 gadus valdījušo Sjao Jaņu ieslodzījumā nomērdēja badā. Dienvidus galīgi 589. gadā iekaroja Sui dinastija.
