Kušanas temperatūra
Kušanas temperatūra ir temperatūra, kurā viela kūst (paaugstinot temperatūru) vai kristalizējas (pazeminot temperatūru). Tīrām, kristāliskām vielām kušanas temperatūra parasti ir konstants lielums. Amorfās vielas (piķis, stikls) kūst un sacietē temperatūru intervālā (tām nav vienas noteiktas kušanas temperatūras). Kristāliskai vielai kušanas temperatūrā pastāv līdzsvars starp cieto un šķidro fāzi.
Siltuma pievadīšana palielina šķidrās fāzes īpatsvaru (viela kūst), bet siltuma aizvadīšana — cietās fāzes īpatsvaru (viela kristalizējas), turklāt kušanā vai kristalizēšanā temperatūra paliek nemainīga, jo pievadītais vai aizvadītais siltums tiek izmantots fāzu līdzsvara nobīdīšanai. Kušanas temperatūra ir atkarīga no spiediena, taču lielākajai daļai vielu zemā spiedienā (līdz vairākiem MPa) tā ietekme ir nenozīmīga, jo kušanā tilpums mainās maz.
Materiāls ar visaugstāko zināmo kušanas temperatūru atmosfēras spiedienā ir hafnija karbonitrīds (HfCN), kas kūst vairāk nekā 4000 °C temperatūrā.[1] Savukārt viszemākā kušanas temperatūra ir hēlijam — atmosfēras spiedienā tas nesasalst pat absolūtās nulles tuvumā.
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Hong, Qi-Jun; van de Walle, Axel (2015). "Prediction of the material with highest known melting point from ab initio molecular dynamics calculations". Physical Review B 92 (2): 020104. Bibcode 2015PhRvB..92b0104H. doi:10.1103/PhysRevB.92.020104. ISSN 1098-0121.