Sanfrancisko līgums jeb Sanfrancisko miera līgums starp Otrā pasaules kara Sabiedrotajiem un Japānu. Oficiāli 1951. gada 8. septembrī to parakstīja 49 valstis. Tas stājās spēkā 1952. gada 28. aprīlī. Sanfrancisko miera līgums kalpoja par pamatu pēckara kārtības noteikšanai Austrumāzijā, nostiprinot Japānas demokrātisko pārveidi un tās lomu pasaules politikā.

Jošida un Japāņu delegācijas biedri paraksta līgumu

Šis līgums kalpoja par pamatu, lai oficiāli beigtu Otro pasaules karu, lai beigtu formālu Japānas nostāju kā imperiālistiskai varai un lai noteiktu kompensācijas sabiedroto civiliedzīvotājiem un bijušajiem kara gūstekņiem.

Līguma mērķis bija ne tikai izbeigt militāro konfliktu, bet arī noteikt Japānas pienākumus atjaunot mieru un stabilitāti reģionā. Tas paredzēja:

  • Japānas suverenitātes atjaunošanu, atsakoties no koloniālās politikas un okupētajām teritorijām, piemēram, Korejas, Taivānas, Mandžūrijas, kā arī dažām Klusā okeāna salām.
  • Reparācijas un kompensācijas — lai gan līgumā netika tieši noteikta konkrēta kompensāciju summa, Japānai bija pienākums maksāt reparācijas sabiedroto valstu civiliedzīvotājiem un bijušajiem kara gūstekņiem, īpaši Dienvidaustrumāzijas valstīm.
  • Drošības un aizsardzības noteikumi — Japāna piekrita demilitarizācijai un militāriem ierobežojumiem, kā arī ļāva ASV uzturēt savas militārās bāzes Japānas teritorijā, kas turpināja būt par ASV stratēģisko interešu centru Klusā okeāna reģionā.
  • Starptautisko attiecību atjaunošana — Līgums atjaunoja Japānas diplomātiskās un ekonomiskās attiecības ar sabiedrotajiem, kas ļāva valstij atkal kļūt par pilntiesīgu starptautiskās sabiedrības locekli. Japānas ekonomiskā rekonstrukcija, ko atbalstīja ASV un citas sabiedroto valstis, būtiski paātrināja tās pēckara atveseļošanos un izaugsmi.

Līguma sekas arī skāra attiecības ar Padomju Savienību un Ķīnu, kas nepievienojās līgumam. Japānai joprojām bija risināmas teritoriālās problēmas ar šīm valstīm, piemēram, strīdi par Kuriļu salām.

Ārējās saites

labot šo sadaļu