Sīrijas krīze (1957)

Sīrijas krīze bija diplomātiska konfrontācija starp Sīrijas Republiku un PSRS vienā pusē un ASV ar Bagdādes pakta valstīm otrā pusē, kas draudēja pārvērsties rietumvalstu organizētās iekšējās nekārtībās un militārā iebrukumā no ārvalstīm. 1957. gada vidū rietumvalstīs nostiprinājās pārliecība, ka nestabilo Sīriju savā kontrolē sāk pārņemt komunisti, un līdzīgi Čehoslovākijai 1948. gadā, tā drīz kļūs par PSRS satelītvalsti. Bažām pamatā bija 1956. gada PSRS un Sīrijas līgums par ieroču piegādi. Moderno ieroču lietošanas apmācībai un remontēšanai valstī ieradās vairāki simti padomju armijas instruktoru. Savu aktivitāti pastiprināja Sīrijas Komunistiskā partija Halida al-Bakdaša vadībā. 1957. gada 12. augustā Sīrija izraidīja trīs ASV diplomātus, no kuriem vismaz divi bija CIP darbinieki, sakarā ar sazvērestības plānošanu pret valdību.

Nāsera un al-Bizri rokasspiediens 1958. gada sākumā, sarunu laikā par Ēģiptes un Sīrijas apvienošanos

1957. gada 18. augustā Sīrijas valdība veica vairākas izmaiņas armijas un valdības amatos, par armijas ģenerālštāba vadītāju ieceļot pulkvedi Afifu al-Bizri, kurš tika uzskatīts par komunistu un PSRS atbalstītāju.

ASV un Lielbritānijas vadītāji uzstāja, ka komunisms Sīrija steidzami jāierobežo, pirms tas nav pārņēmis valsti un sācis izplatīties uz kaimiņvalstīm. Baidoties, ka Damaskā pie varas nāk komunisti, Irākas Karaliste, Jordānijas Karaliste un Libāna sāka apsvērt ideju par ārvalstu intervences īstenošanu Sīrijā. NATO dalībvalsts Turcija, satraukta par padomju bruņojuma parādīšanās pie savām dienvidu robežām, uz Sīrijas pierobežu nosūtīja ievērojamus armijas spēkus. Emocionālais PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs paziņoja, ka PSRS veiks raķešu uzbrukumu Turcijai, ja tā uzbruks Sīrijai. Reaģējot uz šiem draudiem, ASV paziņoja, ka tādā gadījumā tā varētu atbildēt ar uzbrukumu PSRS.

ASV Valsts sekretārs Dalless 2. septembra preses konferencē paziņoja, ka Sīrija varētu kļūt par komunistisku valsti tuvāko 60 dienu laikā. ASV, sadarbībā ar Turciju un Irāku, uzsāka slepenas aktivitātes, lai novērstu Sīrijas pāriešanu komunistu pusē, kas gandrīz noveda pie Turcijas un Sīrijas militāras sadursmes. Arī Izraēla signalizēja, ka varētu militāri iejaukties. Krīze beidzās oktobrī pēc sarunām, kurās par vidutāju kalpoja Saūda Arābijas karalis Saūds. Pēc Sīrijas lūguma, 13. oktobrī Lādikījas ostā ieradās Ēģiptes armijas bataljons.

Šāda ārējā iejaukšanās tikai pastiprināja sīriešu politiķu nedrošību par valsts iekšējo un ārējo drošību. Krīze bija viens no iemesliem, kas paātrināja lēmumu par Ēģiptes un Sīrijas apvienošanos un Apvienotās Arābu Republikas izveidošanu.