Sēlpils vēsture
Sēlpils vēsture aptver laika periodu kopš Vecsēlpils dibināšanas līdz mūsdienām.
Aizvēsturiskie laiki (līdz 13. gadsimtam)
labot šo sadaļuDaugavas kreisajā krastā pretī Oliņkalnam pie senās pārceltuves atrodas Sēlpils pilskalns. Pēc Pļaviņu HES ierīkošanas no pilskalna palikusi tikai saliņa upes vidū. Arheoloģiskie izrakumi (Šnore, Zariņa 1980) parādīja, ka Sēlpils pilskalna apdzīvotība konstatējama jau no 1. g.t. pr. Kr. otrās puses. Zem Livonijas ordeņa pils mūra paliekām atklāts seno sēļu pilskalna kultūrslānis. Sēļu pils bija izvietojusies 11 000 m2 lielā teritorijā, kur konstatējamas seno sēļu pirmsvācu nocietinājumu paliekas un vāji saglabājušās dzīvojamās un saimniecības ēkas. Pilskalnā atsegtas senās sēļu pils paliekas, mūra pils slānī - četrstūra veida tornis ar apakšzemes eju. Pilsētas vietā atsegtas klēts paliekas ar ozolkoka mucu paliekām, kurās glabāti graudi. 12.-13. gs. Sēlpils pilskalnu bieži izmantoja lietuviešu karapulki, lai patvertos pirms Daugavas šķērsošanas.
Livonijas krusta kari (13. gadsimts)
labot šo sadaļuLivonijas krusta karu laikā 1207. gadā krustneši aplenca pili un piespieda sēļus pakļauties viņiem. 1208. gadā grūti piejamā vietā uz 20 m augstā Daugavas krasta uzcelta krustnešu pils. Pirmais Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes 1218. gadā izvēlējās Sēlpili par Sēlijas bīskapijas pirmo galvaspilsētu, no kuras bija paredzēts pakļaut un kristīt visas Daugavas kreisā krasta sēļu, zemgaļu un aukštaišu zemes. 1251. gadā Sēlijas-Zemgales bīskapija tika likvidēta un sadalīta starp Rīgas arhibīskapu (2/3) un Livonijas ordeni (1/3).
Livonijas ordeņvalsts sastāvā (14.-16. gadsimts)
labot šo sadaļu
14. gadsimta beigās Livonijas ordenis nostiprināja savu ietekmi Daugavas kreisā krasta zemēs ar Sēlpils (Selburg) cietokšņa celtniecību. Pēc mūra pils uzcelšanas te atradās Sēlpils fogtejas centrs. Jau 16. gadsimta vidū šeit bijusi baznīca.
Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā (16.-18. gadsimts)
labot šo sadaļu16. gadsimta beigās Kurzemes hercogs Gothards Ketlers sastādīja testamentu, sadalot hercogisti saviem dēliem un nākamajam Zemgales hercogam nosakot centru Sēlpilī. 17. gadsimta sākumā pie Sēlpils pils izveidojās plaukstoša pilsēta, kas 1621. gadā no Kurzemes un Zemgales hercogistes hercoga Frīdriha Ketlera saņēma pilsētas tiesības. Pilsētas saimnieciskais pamats bija tirdzniecība pa Daugavu starp Rīgu un Polijas-Lietuvas kopvalsts pilsētām. Tajā laikā visu tagadējo Augšzemi (Sēliju) sauca par Sēlpils virspilskunga iecirkni (virskapitanātu) un Sēlpils bija tā pārvaldes centrs, kurā par luterāņu mācītāju kalpoja Georgs Mancelis, vēlākais Tērbatas Gustava akadēmijas rektors.
Poļu-zviedru kara laikā 1625. gadā iebrukušie zviedri pilsētu izlaupīja, 1626. gada oktobrī pilī notika pamiera sarunas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, bet 1627. gadā poļi atkāpjoties pilsētu nodedzināja.[1] 1650. gadā izveidota hercoga Sēlpils 1. jātnieku rota, kurā bija 100 muižnieku un 100 zemnieku.[1] Lielā Ziemeļu kara laikā 1705. gadā zviedru karavīri, tuvojoties krievu karaspēkam, pili uzspridzināja. Pēc tam sekoja ilgstošs saimnieciskais panīkums un pilsētas tiesības nākamie zemes saimnieki vairs nav atjaunojuši.