Sāļus neradošie oksīdi

Sāļus neradošie oksīdi ir tādi oksīdi, kuriem tieši neatbilst ne skābes, ne bāzes. Agrāk tos dēvēja par indiferentajiem oksīdiem, tomēr no šī nosaukuma atteicās, jo sāļus neradošie oksīdi ir visai reaģētspējīgas vielas. Salīdzinājumā ar citiem oksīdiem, sāļus neradošo oksīdu ir ļoti maz. Pazīstamākie sāļus neradošie oksīdi ir oglekļa monoksīds CO un slāpekļa monoksīds NO. Tradicionāli pie sāļus neradošajiem oksīdiem pieskaita arī dislāpekļa oksīdu N₂O, kas pēc savas molekulas uzbūves īstenībā ir slāpekļa oksonitrīds. Sāļus neradošie oksīdi ir arī mazpazīstamie silīcija monoksīds SiO, sēra monoksīds SO un sēra suboksīds S₂O. Pie sāļus neradošiem oksīdiem var pieskaitīt arī ūdeņraža oksīdu — ūdeni.

Oglekļa monoksīds tikai nosacīti ir sāļus neradošs oksīds, jo reaģē ar nātrija hidroksīdu, veidojot nātrija formiātu (skudrskābes sāli):

CO + NaOH → HCOONa

CO arī veidojas, termiski sadalot skudrskābi:

HCOOH → CO + H₂O

Tomēr, tā kā šajās reakcijās mainās oglekļa oksidēšanas pakāpe, skudrskābe nav oglekļa monoksīdam tieši atbilstoša skābe.

Oglekļa un slāpekļa monoksīdi viegli oksidējas, veidojot skābus augstākos oksīdus:

2СО + О₂ → 2СО₂

2NO + O₂ → 2NO₂