Rurika dinastija

Rurika dinastija — Rurikīdi jeb Rurikoviči (krievu: Рюриковичи) bija rūsu cilmes Kijivas Krievzemes valdnieku dzimta, kas sazarojoties izveidoja Krievijas valdnieku ciltskoku līdz Krievijas cara Vasīlija IV Šuiska valdīšanas beigām 1610. gadā.

Seniorāta princips

Rurika pēcnācēji stingri pieturējās pie principa, ka tobrīd valdošajam dzimtas zaram ("senioriem") ir tiesības iecelt savus dēlus par vietvalžiem pakļautajās teritorijās. Sākotnēji dzimtas galvenais ķēniņš (kagans, no 10. gadsimta lielkņazs) valdīja Kijivā, viņa vecākais dēls Novgorodā, citi dēli kā vasaļi Pleskavā, Polockā, Rostovā, Čerņihivā, Smoļenskā, Volīnijas Vladimirā un citās pilsētās. Pie varas nākot jaunam valdniekam, viņam bija tiesības savus vasaļus nomainīt. Tas izraisīja nebeidzamus dinastiju karus un no varas atstumto dzimtu pārstāvji kļuva par "izstumtajiem", jeb savu domēni zaudējušiem kņaziem, kas bija spiesti doties karagājienos un iekarot jaunas teritorijas vai arī izdzīt citus kņazus no viņu valdījumiem.

Dzimtas sadalīšanās suverēnos atzaros

Pēc tam, kad Kijivas lielkņazu vara novājinājās, Krievzeme 12. gadsimtā sašķēlās ļoti daudzās suverēnās kņazistēs, kurās valdīja savstarpēji karojoši Rurika dzimtas atzari. Pēc tam, kad 13. gadsimta pirmajā pusē senkrievu kņazistes pakļāva mongoļu Zelta ordas hani, viņi izvēlējās Aleksandru Ņevski par Vladimiras-Suzdaļas lielkņazu un savu galveno vasali Krievzemē, turklāt katram nākamajam lielkņazam bija jādodas pie Zelta ordas hana pēc varas zīmes — "jarlika". Valdošās Rurikoviču dinastijas valdnieki bija spiesti precēties ar savu feodālo senioru — mongoļu hanu meitām.

Vēlāk par saviem galvenajiem vasaļiem kļuva Maskavas lielkņazi, kas pakāpeniski līdz 16. gadsimtam pilnīgi pakļāva citu Rurika dinastijas atzaru valdniekus. Pēc neatkarības izcīnīšanas un saradošanās ar Konstantinopoles ķeizariem Rurikoviču dinastijas pēdējie valdnieki pasludināja sevi par Austrumromas impērijas varas mantiniekiem un izveidoja Krievijas cara lielvalsti.

Saradošanās ar Ģedimina dzimtu

14. un 15. gadsimtā arī Ģedimina dzimtas Lietuvas dižkunigaiši pēc seniorāta principa iecēla savus dēlus par kņaziem pakļautajās kņazistēs mūsdienu Baltkrievijas, Ukrainas un Rietumkrievijas teritorijā. Šie Ģedimina dzimtas kņazi savukārt saradojās ar vietējo Rurika dzimtas kņazu pēctečiem.

Rurika dinastijas ciltskoka senākā daļa (pirms 1171. gada)

Atsauces

↑ Iekavās senākais vikingu vārda variants

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rurika dinastija.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)

[1] Iekavās senākais vikingu vārda variants