Romas pilsoņu karš (49.-45. g. p.m.ē.)

(Pāradresēts no Romas pilsoņu karš)

Romas pilsoņu karš bija konflikts starp Gaju Jūliju Cēzaru un Gneju Pompeju, kā arī viņu atbalstītājiem, kasilga no 49. līdz 45. gadam p.m.ē. un ir viens no izšķirošajiem notikumiem Senās Romas vēsturē.

Romas Republikas karte 1. gadsimta p.m.ē. vidū

Pirmais triumvirāts (60. g. p.m.ē.) bija neformāla politiskā alianse starp Jūliju Cēzaru, Pompeju un Marku Liciniju Krasu. Šī alianse palīdzēja viņiem visiem konsolidēt savu varu, bet ar laiku alianse sabruka, īpaši pēc Krasa nāves Partu karā 53. gadā p.m.ē. Republikas laikā Roma piedzīvoja intensīvas politiskās un sociālās spriedzes, kuras izraisīja augošā nevienlīdzība starp bagātajiem un nabagajiem, kā arī konflikti starp optimātiem (aristokrātu grupu) un populāriem (reformatoru grupu).

 
Cēzars šķērso Rubikonu (nezināms 19. gadsimta mākslinieks)

49. gadā p.m.ē. Cēzars šķērsoja Rubikonas upi ar saviem leģioniem. Šis notikums iezīmēja pilsoņu kara sākumu. Cēzara slavenais izteiciens "Alea iacta est" (Kauliņi ir mesti) kļuva par simbolu viņa izšķirošajai rīcībai. Pompejs un daudzi Senāta locekļi, kas atbalstīja viņu, pameta Romu un bēga uz Grieķiju, lai tur vāktu spēkus pret Cēzaru.

Farsalas kauja bija viena no galvenajām pilsoņu kara kaujām. 48. gadā p.m.ē. Grieķijā notikušajā kaujā Cēzars izšķiroši sakāva Pompeja spēkus. Pompejs pēc sakāves aizbēga uz Ēģipti, kur viņu nogalināja. Pēc viņa nāves Cēzars iesaistījās konfliktā Ēģiptē, lai nostiprinātu Kleopatras VII varu. Tas noveda pie Aleksandrijas kara, kas ilga līdz 47. gadam p.m.ē. Thapsusas kauja Ziemeļāfrikā bija vēl viena nozīmīga cīņa, kurā Cēzara spēki sakāva optimātu atbalstītājus. Mundas kauja Spānijā bija pēdējā lielā pilsoņu kara kauja. Šajā kaujā Cēzars uzvarēja Pompeja dēla Seksta Pompeja vadītos spēkus, beidzot kara galvenās karadarbības.

Pēc kara uzvaras Cēzars kļuva par Romas diktatoru un ieviesa vairākas reformas, lai stiprinātu savu varu un uzlabotu valsts pārvaldību. Viņa reformas ietvēra kalendāra reformu, Senāta paplašināšanu un dažādas sociālās un ekonomiskās reformas. Cēzara pieaugošā vara un viņa iecelšana par diktatoru uz mūžu izraisīja sazvērestību pret viņu. 44. gada p.m.ē. 15. martā, Cēzaru noslepkavoja grupa senatoru, kas cerēja atjaunot republiku. Tomēr Cēzara nāve izraisīja vēl vienu pilsoņu karu, kas galu galā noveda pie Romas impērijas izveides.

Ārējās saites

labot šo sadaļu