Robinsons Krūziņš

Robinsons Krūziņš (pilnais nosaukums: "Robinsons Krūziņš, stāstu grāmata bērniem vāciešu valodā sarakstīta no Jekuma Indriķa Kampe, pēc daudz citās valodās un nu ar latviešu bērniem, kas māk lasīt, viņu valodā pārtulkota no K.R. Girgensona, Cēsu tiesas prāvesta un Jaunpiebalgas mācītāja") ir 1779. gadā publicētā Daniela Defo romāna "Robinsons Krūzo" adaptācija latviešu valodā, kuru no Jukuma Indriķa Kampes vācu valodas pārlikuma Robinson der Jüngere ap 1804. gadu latviski pārtulkoja Jaunpiebalgas luterāņu mācītājs Kristaps Reinholds Girgensons. Romānu iespieda pie Jāņa Fridriķa Štefenhāgena un dēla Jelgavā desmit gadus pēc K. R. Girgensona nāves 1824. gadā.

Grāmatas pirmizdevuma titullapa.

1832. gadā iznāca grāmatas papildmetiens, bet 1871. gadā atkārtots izdevums.

Defo Robinsona stāsta adaptācija

Romāns uzrakstīts lomās, kurās darbojas tēvs, māte un viņu bērni Ģederts, Niklass, Jānis, Late, Dīriķis un Spricis, kā arī viņu draugi Remberts, Balcers un Dīriķis. 31 vakara gaitā tēvs izstāsta un pārrunā ar viņiem Robinsona Krūziņa piedzīvojumus.

Robinsonu ģimene dzīvoja Hamburgā ("Amburgā") ar vecāku neprātīgi mīlētu dēlu, kuram nebija vēlēšanās mācīties, bet gan "meņģēties" un "skraidīt apkārt". 17 gadu vecumā viņš aizbēga no mājām un devās pāri Ziemeļjūrai uz "Londoni". Tur viņš iegādājās "grabažas vien — visādas spēles, krelles, našķus, šķēres, cirvjus, bantes", lai apmainītu pret zeltu un ziloņkaulu ("elevantu zobiem") melnajiem cilvēkiem Āfrikā. Robinsona jaunais ceļš viņam no iesākuma labi laimējās. Kad kuģis piestāja Madeiras salā, viņš pārgāja uz portugāļu ("portugīzeru") kuģi un devās uz Brazīlijas ("Brazileiru") zemi, taču kuģis nonāca lielā vētrā ("aukā") un "tālu no sava ceļa tapa aizdzīts" līdz pie kādas Karību jūras ("Karaiberus") salas gāja bojā. Izdzīvoja vienīgi Robinsons, kurš "labu laiku bez atmaņas gulēja". Sākumā Robinsons bija izsalcis un baidījās no "meža cilvēkiem" un zvēriem. Viņu mocīja sirdsapziņa un viņš vainoja sevi, ka nebija iemācījies neko noderīgu. Viņš naktī gulēja kokā un pārtika no austerēm ("austeriem") un kokosriekstiem ("kokus-riekstiem").

Pēc tam viņš iemācījās aust "šņores" no augu šķiedrām, taisīt "akmins" cirvjus, veidoja jumta pinumu no vītolu "rīkstēm". Viņš izmantoja asakas kā adatas un izgatavoja medību somu un saulessargu, vēlāk arī kažokādas apģērbu. No zibens spēriena aizdedzināta koka Robinsons pastāvīgi uzturēja uguni, cepa gaļu un dedzināja ķieģeļus, ar kuriem viņš uzbūvēja sienu ap savu virtuvi. Tad viņš izveidoja ganāmpulku no lamām ("avju kamieļiem"), audzēja kartupeļus ("kartupeles") un medīja. Lietainās dienās viņš izgatavoja podus. Viņš atklāja vietu, kur uz salas kanibāli jeb "cilvēku ēdēji" svinēja savas dzīres un palīdzēja izglābties vienam no upuriem, kuru nosauca par "Piektdienīti". Tas kļuva viņam labs palīgs un draugs. Kādu dienu pie apvāršņa parādījās kuģis, kas Robinsonu kopā ar Piektdienīti aizveda uz Londonu. Viņš pazaudēja savu mantību kuģa avārijā pie Helgolandes un ieradās tēva mājā tikpat nabadzīgs kā pirms 14 gadiem dodoties pasaulē. Robinsons un Piektdienītis apguva galdnieka amatu un laimīgi strādāja līdz sirmam vecumam.

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)